No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatas “Pirms atkal tiksimies”  turpinājums.

Grāmatu nopirku gandrīz pirms gada. Jāatzīstas, ka īsti nevēlējos pirkt, jo baidījos sabojāt pārāk labo iespaidu par pirmo daļu. Un man pavisam neprasījās turpinājums. Taču dāvanu kartei termiņš ritēja uz galu, un citu piemērotu lasāmvielu tajā mirklī neatradu. Ilgi nevarēju pieķerties. Kad meita to izlasīja, ieliku plauktā un par tās eksistenci aizmirsu. Nejauši grāmatu uzgāju rītā, kad steigšus vācu mantas braucienam uz slimnīcu. Kā vēlāk izrādījās, ļoti laba lasāmviela, lai atslēgtos un aizmirstos par savām veselības nedienām. Lasīju gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām birstot.

Pagājuši divi gadi, bet Lūisa vēl joprojām nav tikusi pāri zaudējumam. Pa Vila atstāto naudu viņa padzīvojusi Parīzē un apceļojusi Eiropu, bet tagad mitinās Londonas nemājīgajā dzīvoklītī un strādā lidostas pabā. Lūisai tuvu trīsdesmit, viņa ir vientuļa, jau vairākus mēnešus sastrīdējusies ar ģimeni un vēl joprojām nezina, ko no dzīves vēlas. Skumju mākta, kādu vakaru viņa piedzeras un uzkāpj uz mājas jumta. Kritiens izmaina visu viņa turpmāko dzīvi, jo kā teica paramediķis Sems: “Nekad nevar zināt, kas būs, ja cilvēks nokrīt no liela augstuma.”

 

Citāti

“Bēdām ir savdabīga smaka. Tās ož pēc drēgnām baznīcām ar sliktu ventilāciju un lētiem tējas maisiņiem, pēc vientulīgām maltītēm un cigaretēm, kas izsmēķētas uz balkona salīgi uzrautiem pleciem. Tās ož pēc matu lakas un dezodoranta, šīm mazajām ikdienas uzvarām cīņā ar izmisuma slīkšņu.”

“Dažkārt šķita, ka mēs visi peldam bezgalīgā skumju jūrā, cītīgi slēpjot no citiem, ka viļņi jau šļācas pāri galvai un ūdens smeļas mutē.”

“Tas tēls, ko mēs rādām pasaulei, mēdz krietni vien atšķirties no patiesā (..) un bēdu mākts cilvēks reizēm pats neizprot savu uzvedību.”

Kad mīļots cilvēks ir miris “tu pamazām aprodi ar šo tukšumu (..) Tu esi kā bulciņa, kas pārtapusi par virtuli (..) ar tukšu vidu (..).”

“Kas nelūdz, tam netiek dots.”

 “Olnīcas nav zivju pirkstiņi, tās nevar uzglabāt saldētavā.”

“Un es nekādi nespēju saprast, kā tas ir iespējams – laist pasaulē bērnu, aprūpēt to un mīlēt, bet tad kādā jaukā dienā, kad viņam ir sešpadsmit gadu, paziņot, ka esi pilnīgi pārgurusi, un nomainīt ārdurvju slēdzeni. Sešpadsmit gadu vecumā vēl ir bērns.”

“Būtībā tīņi ir kā mazi bērni ar hormonu pārprodukciju – gana veci, lai gribētu darīt, ko paši vēlas, bet bez kripatiņas veselā saprāta.”

“Jau biju sapratusi, kas ir pats grūtākais sarunā ar pusaudzi, - viss, ko tu saki, tiek uzklausīts kā padzīvojušas krustmātes vāvuļošana pie kāzu galda.”