Atvadu vārdi

Atteicos gan no bēru vadītājas salkanās runas, gan no mācītāja miegu uzdzenošajiem sprediķiem, un bēru ceremoniju novadīju pati. Iesāku ar dzejas rindām, ko savā prātā nodēvēju par “dzejas kolāžu”. Internetā biju atradusi diezgan daudz dzejoļus mirušo piemiņai un bēru ceremonijām. No tiem atlasīju atbilstošākās rindkopas, nedaudz samainīju vārdus un samiksēju visu kopā, izveidojot vienu garu dzejoli.

 

KLUSUMS

 

Cilvēks aizgāja projām uz mūžu.

Pavisam…

Bez ceļa atpakaļ…

Un kā pērkona grandiens virs galvas

Aizcirtās durvis spēji.

 

Tuva cilvēka aiziešana

Ir kā zibens spēriens.

Tuva cilvēka aiziešana -

Melns purva rāvas dzēriens.

 

Ne asaras, ne vaida, ne sāpes.

Vienīgi klusums…

 

Tevis vairs nav,

Paliek atmiņas dvēselē

Un nepateikti vārdi.

 

Ar ko izmērīt dzīvi?

Ar ko mūžu var mērīt?

Ar to, kas paliek pēc nāves.

 

KLUSUMS

(dzejas kolāža – vairāku autoru dzejas miksējums)

 

Atvadoties no aizgājēja kapličā, klātesošajiem piedāvāju par aizgājēju pateikt dažus vārdus, daloties atmiņās (par to jau iepriekš viņi tika informēti). Tas, manuprāt, bija daudz personīgāk un emocionālāk, nekā tad, ja svešs cilvēks, respektīvi, bēru ceremonijas vadītāja vai arī mācītājs, sāktu klāstīt nelaiķa biogrāfiju.

Savukārt pie kapa pirms trīs smilšu sauju uzmešanas uz bedrē ielaistā zārka, noskaitīju šo pantiņu.

Trīs saujas dzimtenes zemes

Dodiet man līdzi, kad šī saule riet.

Nevajag nopūtu, nevajag asaru.

Mīļos satikšu un kopā gulēšu.

 

Vieglas smiltis un saldu dusu, … (te var ielikt aizgājēja vārdu)!