Valsts institūciju “uzbrukums”

Slimojot ar covid-19 sapratu, ka noteikumi tik bieži mainās, ka pat valsts instancēs nav vienotības.

Covid-19 oficiālajā mājas lapā rakstīts “ja covid-19 infekcija norit ar simptomiem, bet slimība ir viegla vai vidēji smaga, tad izolāciju var pārtraukt 10. dienā no saslimšanas sākuma ar nosacījumu, ka simptomi (drudzis u.c. akūtas infekcijas pazīmes) nav novēroti vismaz 3 dienas.” To pašu man apgalvoja arī speciāliste no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC). Savukārt ģimenes ārste un speciāliste no Valsts Veselības inspekcijas centās iestāstīt, ka 10 dienas skaitās no tās dienas, kad nodod analīzes covid-19 testam. Vai nav nedaudz muļķīgi? Piemēram, mana māte nosēdēja mājās 18 dienas bez simptomiem. Tad aizgāja nodot analīzi, jo pirmās astoņas dienas bija kontaktā ar covid-19 slimnieku. Un tagad viņai jāsēž vēl 10 dienas?

Pastaigājos vientulībā pa mežu, kad mani kārtējo reizi iztraucēja zvans no Valsts Veselības inspekcijas. Kur es esot? Teicu, ka staigāju viena pati pa mežu. Vai man ģimenes ārste atļauju ir izsniegusi? Teicu, ka nē, jo uz rokas oficiāli nekas nebija izsniegts. Inspektore kaut ko sāka runāt par policiju un par to, ka bez atļaujas staigāju apkārt.

No meža sazvanīju savu ģimenes ārsti. Tā teica, ka nevienam iepriekš nekādus apliecinājumus papīra veidā nav bijis jādod. Es atzvanīju inspektorei un to pateicu. Izrādās, ka par izolācijas beigšanos ārstei bija jāpasaka mutiski. Teicu, ka ar ārsti iepriekš bijām vienojušās, ka trešdien varēšu iet ārā, bet es jau nezināju, ka šī mutiskā vienošanās skaitās oficiāla atļauja.

Visu vakaru jutos nelāgi. It kā būtu noziedzniece, kuru valsts instances izseko un baida ar policiju.