Mokpilnās gaidas

Nevarēju neko iesākt. Visu dienu pavadīju gultā, jo no uztraukuma grieza vēderu riņķī. Tik ļoti žēl mammas. Kad nodzīvoti kopā vairāk kā 50 gadi, abi saauguši kopā kā viens veselums…

Uztraucos, lai tagad nesaslimtu arī mamma un meita, kas bija saskarsmē ar slimnieku.

Tikai vakarpusē nedaudz nomierinājos, jo, kad piezvanīju uz nodaļu, māsiņa pateica, ka tēvs pusdienās un vakariņās kaut nedaudz uzēdis.


Kā pa murgu

Bijām nolēmuši, - ja tēvs nevarēs neko ieēst un iedzert arī šodien (sesto dienu pēc kārtas), sauksim ātros. Covid-19 vīruss sešu dienu laikā viņu no staigājoša bija pārvērtis par nevarīgu “dārzeni”, kas guļot nespēja pacelt pat rokas. Tēvs pats jau lūdzās, lai ved uz slimnīcu, jo ārprātīgi sāpot viena kāja. Domāju, ka uz nervu pamata un Parkinsona slimības ietekmē, viņa muskuļi bija ārkārtīgi savilkti. Varbūt tāpēc nespēja norīt ne barību, ne ūdeni.

No lielā uztraukuma māte aizmirsa uz slimnīcu līdzi iedot sagatavoto somu ar mantām un dokumentiem, tāpēc man nācās braukt uz Infektoloģijas centru, lai nodotu to apsargam.

Vakarā māsiņa piezvanīja no tēta telefona un pielika viņam to pie mutes. No teiktā pusi sapratām, pusi ne, bet vismaz cerējām, ka viņam iedotas pretsāpju zāles.

Sestdienas un svētdienas slimnīcā ir vissmagākās dienas, jo strādā tikai dežurārsts. Vai tēvs tās izturēs?


Cerība salūza

Gandrīz visu nakti negulēju. Bija bail no tā, ka klusumu pārtrauks telefona zvans un mammas raudošā balss paziņos sliktu vēsti.

Agri no rīta manā e-pastā bija atsūtījies tēta laboratoriskais izmeklējums. Vienā mirklī visas cerības salūza. Covid-19.

 

Mūsu varone

Esmu tik lepna par meitu. Viņa sešas reizes dienā, bruņojusies ar aizsargtērpu un dezinfekcijas līdzekļiem, drosmīgi devās pretim vīrusam, lai pieslēgtu un atslēgtu opim fizioloģiskā šķīduma sistēmu.


Kara laika medicīna

Vakar sazvanīju 8330 un pieteicu covid-19 laboratorijas vizīti uz vecāku mājām, jo ģimenes ārste izrakstīja nosūtījumu. Šodien pēcpusdienā bija klāt. Kad māsiņa nonāca lejā no vecāku dzīvokļa, gaidīju viņu pie kāpņutelpas ārdurvīm. Teica, lai tēvs dzerot ūdeni, jo viņa miesa esot galīgi izžuvusi. Kā lai iebaro, ja viņš nevar norīt ne ēdamo, ne dzeramo? Jau četras dienas neko nav ēdis un gandrīz nav dzēris.

Vakar atbraukusī ātrās palīdzības feldšere teica, lai turam mājās, cik iespējams ilgi. Paši saprotam – gandrīz 80 un pie tam ar Parkinsona kaiti. Kas ar viņu slimnīcā ņemsies? Bet kā lai tēvā iedabū šķidrumu? Ģimenes ārste pa dienu sazvanāma apmēram 3-4 stundas, tāpēc uz viņu paļauties nevar. Pie tam gaidīt nākamās dienas darbalaiku ir pārāk riskanti.

Meita ieteica, ka varot uzlikt sistēmu, jo pagājušajā vasarā pēc 3. kursa izgāja divu nedēļu praksi slimnīcā. Kad redzi, ka tuva cilvēka dzīvība izdziest, un neviens profesionālis viņam nevar palīdzēt, tu ķeries pie jebkura salmiņa. Arī tāda, kas līdzinās kara laika medicīnai.


Mūsu vecāki

Nedaudz pāri 7-iem no rīta piezvanīja mamma un teica, ka tēvam esot slikti, un viņa saukšot ātro palīdzību. Tā kā vecāki dzīvo citā mājsaimniecībā, kaut arī blakus mājā, pie viņiem jau vairākus mēnešus neejam. Kamēr mediķi uzgāja augšā pie slimā, kopā ar meitu un dēlu dežūrējām pie vecāku kāpņutelpas. Iedomājos, - ja nu tēvu ved uz slimnīcu, tad vismaz kādu vārdu varētu pateikt, stāvot pie ātrās palīdzības mašīnas. Un ja nu tā ir pēdējā reize, jo ciemiņus slimnīcā neielaiž…

Paldies Dievam, nebija visļaunākais variants. Tēvs palika ārstēties mājās.

Esmu bērniem jau agrāk teikusi, ka vecvecāki ir veci (tēvam rit 80-tais gads), tāpēc biežāk viņi jāapciemo un jāuztur pēc iespējas vairāk sarunas. Ļoti žēl, ka tagadējais kovidlaiks liedz iespēju tikties klātienē. Mēs nevaram zināt, kura diena būs pēdējā. Tad nožēlosim, ka esam tuvajiem veltījuši pārāk maz laika.

 

Palīdzība putniem

Jau sākot no rudens, uz palodzes tika nostiprināta barotava, kurā katru dienu ieberu saulespuķu sēklas. Ja esmu pieradinājusi putnus, man jābūt atbildīgai par tiem (gluži kā mazajā princī). Ik pa laikam nākas tirgū iegādāties 5 kg smago saulespuķu maisu, jo ēšanas tempi ir ļoti ātri. Vienīgais sliktums, - zem loga uz zemes sakritis ārkārtīgi daudz saulespuķu sēklu miziņu. Tas varbūt nepatīk sētniecei. Pavasarī saslaucīšu.

Mūsu barotavu iemīļojuši zvirbuļi, zīlītes un baloži. Šodien vīrs pamanīja, ka ar sēklām mielojās četri strazdi. Vai tad tie nelido uz siltajām zemēm?


Centralizētais Covid-19 tālrunis

Vakar ģimenes ārste mātei pateica, lai piezvana uz centralizēto tālruni un piesaka tēvu covid-19 testam. Māte piezvanīja uz 8303. Tur atbildēja, ka Ogrē (valstspilsētā?!) laboratoriju nav un vistuvāko testu var uztaisīt Salaspilī. Sapratusi, ka tēvu ar +390C temperatūru sabiedriskajā transportā nevizinās, māte man pateica, ka nekādu testu nenodos. Turpmākos laboratoriju meklējumus pārņēmu savās rokās.

Iegāju oficiālajā covid-19 mājas lapā. Tur atradu norādi uz interaktīvo karti ar covid-19 analīžu nodošanas vietām. Karte uzrādīja, ka Ogrē testus var nodot NMS laboratorijā un Gulbja laboratorijā. Zvanīju uz 8303. Operatore, tāpat kā manai mātei, pateica, ka Ogrē testa pieņemšanas vietu nav, kaut es nosaucu abas laboratorijas. Tā kā zvanīšana notika vakardienas vakarā, nolēmu procesu turpināt šodien.

Šorīt sazvanīju Gulbja laboratoriju. Līdz testam Ogrē jāgaida 7 dienas. Sazvanīju NMS laboratoriju. Testu var nodot rīt. Johaidī! Kas tas par centralizēto tālruni, ja maldina cilvēkus. Piezvanīju uz Nacionālo veselības dienestu un izstāstīju radušos situāciju. Viņi savukārt ieteica zvanīt Austrumu slimnīcas administrācijai, jo šī slimnīca koordinē tālruni 8303. Piezvanīju un pateicu, lai atrisina šo situāciju un nemaldina Ogres iedzīvotājus, kuriem nav pieeja internetam, lai uzzinātu precīzāk par testēšanas laboratorijām.

 

Amortizācija

Mēnesi izturēt bez dažādu preču veikaliem vēl pieciešams, bet izskatās, ka ārkārtējās situācijas ierobežojumi tik ātri viss nebeigsies. Ap Ziemassvētkiem izdega galda lampas spuldze. Tādu pārdod tikai būvmateriālu veikalos. Nācās atnest rezerves galda lampu no skolas, kur to lietoju vizuālās mākslas stundās. Pēc tam elektriskajam urbim pārplīsa uz pusēm lādētāja vads. Tagad saplīsa dušas šļūtene. Izskatās, ka gludeklis drīz atmirs, jo negrib nemaz vairs tvaicēt. Uz izsīkuma robežas ir pildspalvu rezerves, jo mājās ir trīs studējošie, un ne viss tiek drukāts uz datora. Vienīgais iepirkšanās veids – pasūtīt internetā, taču ne vienmēr tas ir izdevīgi, pie tam var gadīties nopirkt “kaķi maisā”.


Sliktā ziņa

Rīta pusē piezvanīja mamma, – tēvam esot paaugstināta temperatūra. Pirmā doma – kovidu veikalā noķēris, jo tā ir vienīgā sabiedriskā vieta, uz kuru viņš gājis. Pēc tam atcerējos par galveno simptomu. Tomēr smaržas jūtot.

Visa diena pagāja “ne savā ādā”. Ja neatrodies līdzās, sadomājies visādas sliktas domas.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Katrs darīsim savu darbu un nebāzīsimies ar pārmetumiem citā profesijā, ko nepārzinām.