Vasaras noskaņā

Abi ar vīru atklājām riteņbraukšanas sezonu. Diena fantastiski silta, jo gaisa temperatūra turējās ap +180C. Tagad ir tas laika periods, kad vērojamas ģērbšanās dīvainības. Kāds staigā T-kreklā ar īsām piedurknēm, kāds biezā vējjakā un cepurē. Redzēju apmēram 12 gadus vecu puišeli, kas droši vien inerces pēc bija uzvilcis pat cimdus. Braucu viņam garām un uzsaucu, lai cimdus taču velk nost, jo ārā silti kā vasarā. Viņš paklausīja un pasmaidīja.


Aizvainojums

Droši vien katrs jūtas aizvainots, ja kāds cits mēģina apšaubīt viņa profesionalitāti.


Pote

Meitu vakar sapotēja pret Covid-19. Priecājos, ka ne ar slikto slavu ieguvušo AstraZeneca, bet ar Comirnaty (ražotājs Pfizer-BioNTech). Iespējams, ka tāda priekšrocība, jo medicīnas studente. Vakarā jutās nedaudz dīvaini, kaulus lauza, bet paaugstināta temperatūra nebija. Šodien sūdzējās par galvassāpēm.

Abi ar vīru par potēšanu domāsim tuvāk uz rudeni, jo pēc izslimošanas mūsu organismos vēl joprojām izstrādājas antivielas. Dēls gan ir vakcinēšanās noliedzējs.


Klātienes mācības 12-tajiem

Mūsu skolā bija paredzēts, ka 12.-tās klases skolēni divas reizes nedēļā apmeklēs skolu klātienē, lai gatavotos eksāmeniem, bet vienu reizi nedēļā nodos siekalu testu. Vakar viņiem bija pirmā un iespējams arī pēdējā klātienes mācību diena. Izrādās, ka siekalu testu dalītājam konstatēts Covid-19. Saprotu, ka nedrīkst par šo situāciju smieties, bet…

Žēl skolas vadības iztērēto laika resursu, pārplānojot visu stundu sarakstu, lai pakārtotos divpadsmitajiem un valdības izdotajiem noteikumiem.

Savukārt dēlam, kas mācās Rīgas skolā, notika 12.-to klašu skolēnu aptauja, vai viņi vēlas apmeklēt stundas klātienē. 80% nevēlējās, tāpēc eksāmeniem gatavosies attālināti. Galu galā 12. klasē mācās jau pietiekami lieli cilvēki, lai eksāmeniem sagatavotos patstāvīgi bez skolotāja palīdzības.


Absurdums

Valdības mētāšanās kļūst jau kaitinoša. Skolēni skolu apmeklēt nevar, bet Izglītības ministrija paliek pie sava, ka šovasar jārīko Skolēnu dziesmu un deju svētki.


Kad darbiem neredzi galu

Kā iesākas nedēļa, tā riebums klāt, jo apzinos, ka atkal piecas darba dienas paies, sēžot pie e-klases un komentējot skolēnu iesūtītos darbus. Tas ir tāds iekšējs nemiers, kas nomoka visu attālinātās mācīšanās laiku, jo tu jūties kā tāds sētnieks, kurš slauka, slauka, slauka, bet vējš gružus tik un tā sapūš atpakaļ. Pārfrāzēts – tu labo, labo, labo skolēnu iesūtītos darbus, bet viņi tik iesūta jaunus, un tu neredzi tam ne galu, ne malu, jo e-pasts mūžīgi pilns. Vēl tikai piemetināšu, ka vienā skolā man jāsazinās ar 380 skolniekiem, bet otrā – ar 150.


Taupība vai vecums

Jaunībā drēbes, kas bija apnikušas vai izgājušas no modes, taupības nolūkos atdevām vecākiem, un viņi tās valkāja. Savukārt pēdējos gados es sāku piekopt savu bērnu apģērbu un apavu novalkāšanas politiku. Vai tas liecina par manu taupību vai arī par vecumu?


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Lai kā mēs nevēlamies, bet jāpieņem, ka laika gaitā vērtības mainās. Arī morālās.