Ziemotā kovidlaika izklaide

Neliels izbrauciens ārpus savas dzīvesvietas šajos laikos skaitās jau izklaide. Abi ar vīru devāmies uz Rīgu, lai šo to nopirktu būvmateriālu veikalos. Kad tik ilgi nosēdēts mājās (vīram attālinātais darbs), saistošs šķiet pat tūkstošiem reižu redzētais pa mašīnas logu.

Vīrs pievērsa uzmanību, ka posmā no Višķu ielas (Ķengaraga gals, kas atrodas netālu no Rumbulas) līdz pat t/c Akropole, daudzstāvu mājas – vismaz tās, kas uzceltas līdzās dzelzceļam, izskatās pelēkas un nolaistas. It kā tās 40 pastāvēšanas gadu laikā nebūtu piedzīvojušas nekādus acij tīkamus uzlabojumus. Vienīgā māja, kas varēja lepoties ar nosiltinātu sānsienu, atrodas tieši pirms Akropoles. Mazpilsētas šajā ziņā Rīgas māju apsaimniekotājiem “izgriež pogas”.

Un ceļš kāds bedrains. Ak, dievs! Aiz Salaspils, sākot no Dārziņu meža, rodas sajūta, ka brauc pa kaut kādu Krievijas sādžu, nevis esi iebraucis valsts galvaspilsētas teritorijā. Nav jau brīnums, ka Latvijā vidējais automašīnu vecums 14 gadi. Jaunāku būtu žēl sabendēt uz tādiem ceļiem.

Skarbā pieredze

Meita šodien voluntēja Rīgas Stradiņu slimnīcas Otorinolaringoloģijas nodaļā, kopā ar rezidentūras studenti aprūpējot kovida slimniekus. Lai varētu apmeklēt slimo palātas, bija jānoģērbj savas drēbes līdz pat apakšbiksēm un jāietērpjas speciālā “kosmonautu” apģērbā, kas, beidzot vizīti, tika izmests atkritumu tvertnē. Pēc slimo vizītes, ievērojot epidemioloģisko drošību, viņai nācies iet arī dušā.

Stāstot par dienā pieredzēto, meita vairākkārtīgi atkārtoja, ka nemaz nebija domājusi, ka tik šausmīgi izskatīsies smagi slimie kovidslimnieki, kas teju ir uz miršanas robežas. Viņai vajadzējis tīrīt kādam vecam vīram mutē ielikto elpošanas caurulīti… “Mam, tu saproti! Tas cilvēks pūst no iekšpuses!”