Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

© Sanita Nikitenko

zirnis.lv  atbalstam

Iespējams, ka kādam šie jociņi nemaz nešķitīs smieklīgi. Drīzāk tie atspoguļo bērna uztveri un darbību ikdienas situācijās, kas mums – pieaugušajiem no sava skatupunkta šķiet amizanti un ar asprātības piegaršu.

Jokošanās vecums abiem maniem bērniem bijis dažāds. Ja fizioloģiski meitenes attīstās ātrāk par zēniem, tad mana meita sāka runāt un līdz ar to arī jokoties ātrāk par savu brāli. Un tā kā meita ir paklausīgāka un kārtīgāka, tad viņa amizantās situācijās iekūlās retāk nekā brālis. Pēdējo meitas joku pierakstīju, kad viņa bija piecus gadus veca, taču dēls ar savām asprātībām un blēņām mani pārsteidza līdz pat 12 gadu vecumam. Mazliet nožēloju, ka pierakstus kladēs par bērnu izdarībām veicu diezgan neregulāri. Dēla kladē ir pat gadu garš ierakstu pārtraukums.

Mājas lapā ievietotos Roberta jociņus sadalīju divās daļās: pirmskolas (2-6 gadi) un skolas (7-12 gadi). Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2013. gada decembra līdz 2014. gada janvārim.

Pats pirmais dēla joks, kam dots nosaukums „Pļaujmašīna”, izskanēja viņa divu gadu jubilejā. Iepriekš gan jāpiemin, ka Roberts bērnībā bija īstens pļaujmašīnu fans. Nevar nemaz izskaitīt, cik daudz laimes mirkļus viņš ir pavadījis pie loga vai uz balkona vērojot, kā zāles pļāvēji ar dažādu veidu pļaujmašīnām un pat traktoriņiem frizē dzīvojamo māju pagalmu zālāju. No tā vien var secināt, kāpēc pļautnieks (zāles pļāvējs) bērnībā bija viena no Roberta sapņu profesijām.

Bez tā, ka Roberts centies ar zaļu guašas krāsu nokrāsot savu skeitu („Zaļais skrituļdēlis”), viņam patiešām piemīt „zaļie pirkstiņi”. Paslepus puķpoda zemē iestūķētās mandarīna sēklas tagad izaugušas par diviem palieliem mandarīnkokiem, kuru stumbru diametrs mērāms jau apmēram trijos centimetros. Tieši tāpat no paslepus puķpodā ieliktām sēklām, līdzās mandarīnkokiem gadu gaitā vietu atraduši vairāki ozoliņi, zirnis un pat tomāts, par kura audzēšanu aprakstīts šajā sadaļā („Zaļie pirkstiņi”).

Roberta jociņu kladē atradu ierakstu par īpatnējo viesnīcu, kas vienu ziemu bija izkārtojusies uz darbistabas palodzes. Togad kartona kastītēs pārziemoja divi tauriņi un divas bites („Četrvietīgā viesnīca”). Vēlāk atcerējos vēl vienu iemītnieku, kas ir dzīvojis mūsu dzīvokļa tualetē apmēram sešus mēnešus. Bērni kurpju kastei vāka vietā virsū uzlīmēja plēvi, bet kastē ievietoja turpat tualetē noķerto zirnekli. Mūsu „mājdzīvnieks”, kā mēs to saucām, ziemas mēnešos tika apgādāts ar ēdamo - virtuvē noķertajām mušiņām. Bija interesanti pavērot, kā zirneklis pa kasti izvijis savus pinumus, un kā tas apietas ar savu laupījumu. Zirneklis mušiņas ietina tādā kā pinekļu kūniņā. Bija reizes, kad par „mājdzīvnieka” barošanu aizmirsām pat vairākas nedēļas. Domājām, ka zirneklis būs beigts, bet nekā. Ar visu to, šķiet, ka zirneklis pa ziemu bija pat nedaudz paaudzies. Pavasarī „mājdzīvnieks” svinīgi tika izlaists brīvā dabā.

Apmēram deviņu gadu vecumā Roberts mammai gatavoja brokastis. Bļodiņā tika sabērtas kukurūzas pārslas, svaiga burkāna šķēlītes un šķiņķa gabaliņi. Pienu klāt neriskēju liet, bet visu apēdu, tēlodama, ka garšo, jo nedrīkstēja taču izbrāķēt dēla pirmo kulinārijas brīnumu.