Mans mediķis

Meita palielījās, ka ķirurģijas praksē, kas ilga divas nedēļas, ārsts viņu ņēmis līdzi uz operācijām un pat ļāvis ne tikai asistēt, bet izdarīt griezumus un likt šuves. Teicu, ka ārsts noteikti pamanījis viņas ieinteresētību, spējas un apķērību, ja jau mudinājis izvēlēties ķirurga specialitāti. Taču meita redzot, ka ārsti stacionāros ik dienu strādā ilgāk par normēto darba laiku, neizrāda īpašu vēlmi savu dzīvi veltīt vienīgi ārsta misijai. Viņa vēlas baudīt arī citas tīkamas aizraušanās. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc medicīna zaudē jaunos kadrus, jo viņi redz, ka citās nozarēs, kur nav tik liela atbildība un stress, iespējams saņemt ne tikai lielāku atalgojumu, bet arī darba noslodze ir mazāka.

Nākamajā vasarā meitai pēc 6. kursa jāstājas rezidentūrā un jāizvēlas specialitāte, kādu studēt. Ko diez viņa izvēlēsies un vai vispār vēlēsies turpināt studēt medicīnu?