Domājot par savu saimniecisko darbību

Es: “Ceru, ka man ar pārdošanu neies tik slikti kā iepriekšējo reizi.”

Vīrs: “Tev talants neko nepārdot.”

Incidents Nacionālajā bibliotēkā

Meita atradās Nacionālās bibliotēkas otrajā stāvā. Neilgi pirms bibliotēkas slēgšanas, kad visapkārt valdīja pilnīgs klusums, pēkšņi kāda sieviete, kas atradusies dažus stāvus augstāk, nežēlīgi izbiedētā balsī sākusi skaļi kliegt/aurot: “Palīgā! Palīgā! Es mirstu.” Pirmais, ko meita iedomājās, ka sākusies apšaude (terorakts) vai arī kāds to sievieti ar nazi sadūris, tāpēc trīcošām kājām skrējusi uz pirmo stāvu. Sieviete aurojusi visu laiku, līdz atbrauca ātrie. Iespējams, ka viņu piemeklēja šizofrēnijas murgi, kaut arī kāds meitai pateica, ka sieviete esot meditējusi.

Meita man whatcapā pēc notikušā atrakstīja: “Kārtējo reizi mani kaut kā pievelk šitādas situācijas.”

Starpcitu, šodien aprit gads, kā mirusi omīte. Pagājušajā gadā omītes miršanas dienā kāds labi pazīstams puisis bez nekāda iemesla iešpļāva meitai sejā košļājamo gumiju. Šis incidents meitai radīja pārdzīvojumu līdz pat asarām. Vai nešķiet nedaudz mistiski?