Atkal bez durvīm

Kopā ar vīru meitas dzīvoklī izņēmām laukā meistaru ieliktās šķībās durvis. Nu mums atkal vannas istaba un tualete ir bez durvīm. Vismaz iekšēji nomierinājos, jo esmu pārliecināta, ka mēs tās atpakaļ ieliksim kvalitatīvi.


Ciniķis vai liekulis

Kad pasaki cilvēkam acīs taisnību, - tevi nosauc par ciniķi, bet, kad samelo, lai neapvainotos, - tevi nosauc par liekuli. Kam būt labāk – ciniķim vai liekulim? Es tomēr izvēlos būt ciniķis, jo neciešu melus.


Dīvainā ELEKTRUM grāmatvedība

Lai katru mēnesi nevajadzētu nodot elektrības rādījumus, janvārī veicu izlīdzināto maksājumu par visu gadu (janvāris-decembris), kas sastādīja apmēram 100 eiro. Elektrum jūlijā veica pārrēķinu un atsūtīja vēstuli, ka uz to brīdi esmu pārmaksājusi 53.22 eiro. Nopriecājos. Taču mani prieki nebija ilgi. Šodien pamanīju jaunu vēstuli ar rēķina summu 7.24 eiro par augustu un septembri, kuru rotāja trekniem burtiem rakstīts teksts "Lūdzu, pievērsiet uzmanību – Jums izveidojies parāds! Lūdzam parāda apmaksu veikt nekavējoties!"

Nesaprotu Elektrum “augstāko” matemātiku. Ja esmu pārmaksājusi 53.22 eiro un iztērējusi 7.24, tas nozīmē, ka esmu vēl joprojām pārmaksājusi 45,98 eiro. (-53.22+7.24=-45.98) Kā es varu būt parādnieks? Zvanīju viņiem, lai noskaidrotu, kāpēc tiek čakarēti klienti. Iespējams šo grāmatvedības manevru uzņēmums izdomāja tamdēļ, lai pēc jaunajiem elektrības tarifu pārrēķiniem, kas esot zemāki nekā iepriekš, neciestu uzņēmuma kabata.

Pēc zvana atteicos no izlīdzinātā maksājuma un nolēmu ka labāk maksāšu katru mēnesi tik, cik iztērēšu. Citādi sanāk, ka jau gada sākumā sponsorēju uzņēmumu, kas mani tagad nepatiesi nodēvēja par parādnieku.


Stresainais pienākums

Esmu uzņēmusies nepatīkamu un stresainu pienākumu, proti, būt par pasažieri līdzās dēlam, kurš apgūst mašīnas vadīšanu. Šķiet, ka esmu atgriezusies dēla bērnībā, kad, mācot braukt ar divriteni, no aizmugures pieturēju riteni un skrēju tam pakaļ.

Pirms braukšanas pie mašīnas stikla pielīmēju pazīšanas zīmi “M”. Negribējās tērēt laiku, ejot uz auto veikalu, lai to iegādātos, tāpēc Illustratorā uzkonstruēju pati un uz printera izdrukāju. 

Šeit ir pdf fails, ja nu vēl kāds vēlas apiet veikala biznesu.


Nenopietnā slimošana

Lai neaplipinātu skolēnus ar elpceļu vīrusu, pirmo reizi mūžā dēļ iesnām nācās paņemt slimības lapu.


Solīts makā nekrīt (1)

Jau trešo nedēļu firmas priekšnieks sola, ka salabos meitas dzīvoklī šķībi ieliktās iekštelpas durvis. Esmu zvanījusi pa vairākiem lāgiem. It kā norunā dienu, bet tad atkal izrādās, ka netiek. Šorīt piezvanīja un teica, ka pulksten 18 atbrauks. Nekā. Tikai lieki savā vārda dienā nogaidījos. Pat nepiezvanīja un neatvainojās par neierašanos. Ja rīt vēl joprojām nebūs ne ziņas, ne miņas, lai iet ratā. Jau tā mani nervi sabeigti. Pēc visām epopejām ar elektriķi, santehniķi un flīzētāju sāku domāt, vai mūsdienās vispār ir iespējams atrast labu meistaru. Tik vien māk, kā brangu naudu prasīt un haltūrēt. Pirms 20 gadiem, kad bija kapitālais remonts mūsu dzīvoklī, ar tādām problēmām nesaskārāmies. Viss tika padarīts kvalitatīvi.

 

Solīts makā nekrīt (2)

Mani sāk mākt bažas, vai tik lielogu melleņu vērtība netiek pārslavēta mārketinga nolūkos. Vairāku nedēļu garumā katru dienu apēdu ap 500 gramiem. Kopumā manī mēneša laikā pārstrādājušies vismaz 10 kg melleņu. Var jau būt, ka tās man uzlaboja redzi, atmiņu un asinsriti. To pārbaudīt nevaru. Taču solītie vitamīni un imunitāte kaut kur pazuduši, ja jau septembra sākumā esmu noķērusi saaukstēšanās vīrusu.


Sēņošana

Nolēmu saaukstēšanās vīrusu pamatīgi izstaigināt pa mežu. Tāda puņķaina sēņošana sanāca.

Rudenī mežā var ieraudzīt tik daudz interesantu sēņu.

Piemēram, šī – zeltainā aleirija vai oranžā spulgaine.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kāpēc bērni labprātāk ieklausās svešu cilvēku nevis savu vecāku padomos? Mēs taču nevēlam saviem bērniem to sliktāko.