Kaut gan izrāde uzvesta 2014. gada pavasarī, līdz pat šim gadam (2022.), iegādājoties biļetes uz izrādēm, nekādi netrāpījos īstajā momentā, jo vienmēr līdzās izrādes nosaukumam "Ezeriņš" vīdēja uzraksts “Izpārdots”. Šis fakts plus labās atmiņas par skolas laikā lasītajām Jāņa Ezeriņa novelēm, kā arī vēl “Spēlmaņu nakts 2013/2014” piešķirtā GRAND PRIX balva raisīja pārliecību, ka izrāde noteikti jāredz. Šajā pavasarī līdz ar masku valkāšanas un covid sertifikātu ēras beigšanos, kad cilvēki vēl nebija paspējuši atģisties, kaut kā veiksmīgi sagadījās iegādāties vienu no pēdējām biļetēm.

Vai nu tas, ka biju baigi sacerējusies uz kaut ko grandiozu, vai arī tas, ka izrādes dienā lija lietus un mani mocīja veselības kaite, spēju noskatīties tikai pirmo cēlienu. Kaut kā smagnēji un drūmi (jau dēļ Krievijas – Ukrainas kara noskaņojums nekāds). Aktieru balti nopūderētās sejas atgādināja mirušos, kas augšām cēlušies no putekļiem. Tāds zombiju tusiņš vai kapeņu stāstiņi ar asins piedevu.