Komiska izrāde par diviem blakus dzīvokļu kaimiņu pāriem, par laulību krāpšanu un melošanu.

Radās sajūta, ka aktieri vietām tekstu paši piedomāja. Tikai pēc izrādes internetā izlasīju, ka dienā, kad to skatījāmies, bija pirmizrāde.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Koncerta 1. daļā skanēja Džordža Gēršvina koncerts klavierēm un orķestrim Fa mažorā. Neteikšu, ka mūzika gāja pie sirds, taču ar interesi vēroju Andreja Osokina virtuozitāti un līdzpārdzīvojumu. Pāris reižu pievēru acis, mēģinot sajust mūziku vien ar dzirdi, taču baidījos iemigt.

2. daļā spēlēja tikai orķestris. Pūšamie instrumenti līdz ar metāliskajām skaņām skatuves gaismās izstaroja kustīgu spožumu, kas vēl vairāk papildināja gada gaidītāko svētku noskaņu. Mirdzums uz skatuves pēc koncerta turpinājās ar tūkstošiem lampiņu mirdzumu pilsētas ielās.

No 5 zirņiem piešķiru


Skatuves centrā novietotas klavieres, un izrādes laikā skatītāji izbauda klātesošu mūziku. Viens Emīls Dārziņš izspēlē emocijas skaņās, bet otrs Emīls Dārziņš izspēlē emocijas vārdos.

Izrāde atspoguļo Emīla Dārziņa pēdējo divu dzīves gadu traģisko pusi gan mūzikas jomā, gan personiskajā dzīvē, kas, iespējams, bija par iemeslu tam, ka komponists mira gana jauns – trīsdesmit piecu gadu vecumā. Komponēšana, klavierstundu pasniegšana un mūzikas recenziju rakstīšana – trīs nodarbes, kas prasīja lielu garīgo piepūli, bet diemžēl netika pienācīgi atalgotas. Mūžīgais naudas trūkums, kā arī apmelojums par simfoniskā tēlojuma “Vientuļā priede” plaģiātismu, komponistu salauza kā personību. Aizvainojuma un iespējams - arī depresijas vadīts, 1908. gada janvārī viņš iznīcināja vairākus savus muzikālos sacerējumus. Līdz mūsdienām saglabājies tikai 41 skaņdarbs. Arī slavenais Melanholiskais valsis ir paglābts tikai pateicoties tam, ka pie diriģenta atradās orķestra notis.

Apgarots ar domu, ka latviešiem jārada savas kultūras vērtības, Emīls Dārziņš 1908. gadā sāka rakstīt pirmo latviešu operu Rožainās dienas. Atnākusi pēc izrādes mājās, internetā pārlasīju pieejamo Dārziņa autobiogrāfiju. Gribējās zināt, kas noticis ar viņa rakstīto operu “Rožainās dienas”, jo pirmā latviešu opera skaitās Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1920. gadā. Izrādās - no operas “Rožainās dienas” saglabājušies tikai fragmenti. Pārējais gājis bojā Pirmā pasaules kara gados.

No 5 zirņiem piešķiru

 


Izcila izrāde, kas uz neilgu laiku ļāva atgriezt laika riteni atpakaļ. Ja mans un vīra stāstījums par jaunībā izbaudītajām padomju laika nejēdzībām bērnos nekādu sevišķu interesi nebija radījis, tad tagad piedzīvotais vizualizācijas efekts bija daudz iedarbīgāks. Jāpiemin gan, ka izrāde vairāk piemērota vecumam 18+.

Visu izrādes laiku mani nepameta sajūta, ka lugas saturs pielāgots grupas “Pērkons” dziesmu tekstam, tāpat kā ASV filmas “Mamma Mia!” saturs tika pielāgots grupas “ABBA” dziesmu tekstam. Piedevām likās, ka visi notikumi norisinās tepat līdzās, jo stāsts sākās ar 1985. gada grupas “Pērkons” koncertu Ogrē, un arī mēs šo izrādi skatījāmies Ogrē.

Galvenie personāži ir trīs 17-18 gadus veci jaunieši – garmatainais brīvdomātājs Uģis, gudrais paraugpuisis Andrejs un bezbēdīgā Vizma. Viņus vieno draudzība un provokatīvās grupas “Pērkons” mūzika.

Jāatzīst, ka savos 18 gados (1988. gads), kad grupa “Pērkons” uzstājās mūsu skolas 11.-to klašu izlaidumā, kas notika tikko atvērtajā Ogres kultūras namā (tagad – Ogres kultūras centrs), manā uztverē dziesmu mūzika, ritms un skaļums dominēja pār tekstuālo saturu. Satura dziļākas jēgas sapratne nāca ar gadiem.

Izrādes scenogrāfijā izvēlētas tikai divas krāsas – sarkanā un pelēkā. Sarkanais skatuves iekārtojums, kas pēc krāsas līdzinās cilvēku asinīm, paspilgtina šī režīma pāri nodarījumu, sāpes un dusmas, bet pelēkie skatuviskie tērpi visus izrādes personāžus attēlo kā vienlīdzīgu un pakļautu pelēko masu. Ik pa laikam uz skatuves parādās kāds padomju laika lozungs, kas kā dogma norāda, kā padomju pilsonim vajadzētu dzīvot.

No 5 zirņiem piešķiru


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Kad esi pieaudzis, tev pašam jāmāk tikt galā ar uztraukumu, bailēm, neziņu un sāpēm. Būs reizes, kad neviens tev neturēs roku un nečukstēs ausī nomierinošus vārdus.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā