Skatuves iekārtojums. Vienā skatuves pusē atrodas galds ar dāvanu maisiņiem. Tas ir rūķu namiņš. Otrā skatuves pusē atrodas eglīte. Tas ir mežs. Skatuves centrā uz grīdas nolikti divi kartona cirvīši.

Izrādes sākumā rūķu mamma rosās ap dāvanu maisiņiem, kas salikti uz galda.

Teicējs: Šodien rūķu namiņā liela rosība, jo vakarā paredzēta Ziemassvētku balle. Līdz tam laikam jāpaspēj sapost māju un sagatavot dāvanas.

Pie rūķu mammas pieskrien divi mazie rūķi. Viņi skraida apkārt galdam, viens otru ķer, grūstās, līdz nogrūž no galda zemē vienu dāvanu maisiņu. Rūķu mamma maisiņu paceļ un ieskatās tajā iekšā.

Rūķu mamma (dusmīgi uz abiem rūķiem): Mierīgāk, mazie palaidņi! Dauzoties jūs nolauzāt rotaļu lidmašīnai spārnu! Ja nevēlaties palīdzēt, labāk ejiet no šejienes projām un netraucējiet kārtot dāvanas!

Abi mazie rūķi aiziet uz skatuves centru un pieklusināti sarunājas.

1.rūķis: Mamma uz mums ir dusmīga.

2.rūķis: Ko iesāksim?

1.rūķis: Mums jāparāda mammai, ka varam būt noderīgi.

2.rūķis: Kā?

1.rūķis: Šovakar Ziemassvētku balle, bet lielie rūķi no meža vēl nav atnesuši eglīti. Mēs to varētu izdarīt viņu vietā.

2.rūķis: Patiešām lieliska ideja! Jau tagad iztēlojos, kā mamma teiks (pārvērstā balsī): „Bērni, jūs nu gan esat čakli! Atcerējāties, ka Ziemassvētku balle nevar notikt bez eglītes!”

1.rūķis: Jā! Tieši tā arī viņa teiks un nesauks mūs vairs par palaidņiem, bet tikai slavēs!

2.rūķis: Ejam uz mežu pakaļ eglītei jau tagad! Mamma iegrimusi darbā, nepamanīs mūsu prombūtni.

Abi rūķi paņem no grīdas cirvīšus un dodas uz mežu (uz eglītes pusi). Aiz eglītes noslēpjas vilks.

1.rūķis: Mēs te klīstam jau tik ilgi, bet piemērotu egli nevaram atrast! Viena - par lielu, otra -  par mazu, trešā - nav pietiekami kupla.

2.rūķis: Mums jāpasteidzas! Drīz būs pavisam tumšs!

1.rūķis: Paskat! Šī te ir ļoti laba (rāda uz eglīti)! Cērtam nost!

2.rūķis: Kaut tik paspētu eglīti nogādāt mājās līdz balles sākumam.

Abi rūķi atvēzē cirvjus, lai sāktu cirst egli, taču pēkšņi no egles apakšas izlec vilks.

Vilks (baisi): Rrrrrr! Kas tādiem sīkaļām darāms mežā tik vēlā stundā, turklāt, pie manas eglītes?

1.rūķis (drebošā balsī, bailīgi): Mēs esam rūķīši un ...

2.rūķis (drebošā balsī, bailīgi): ... un meklējām Ziemassvētku eglīti.

Vilks (draudīgi): Ak, tad rūķīši! Pag, pag! Ja neuzdāvināsiet man dāvanu, eglīti jums nedošu!

1.rūķis (drebošā balsī, bailīgi): Bet mums nav līdzi dāvanas.

2.rūķis (drebošā balsī, bailīgi): Tikai cirvīši (paceļ cirvīti vilkam pie deguna, lai parādītu).

Vilks (sākumā nedaudz sabīstas, bet tad atkal draudīgi): Tad es jūs apēdīšu ar visiem cirvīšiem (gardi nolaizās)!

Pēkšņi piesteidzas rūķu mamma ar žagaru bunti rokās.

Rūķu mamma (vilku noper ar žagariem): Še tev, vilk! Še tev! Kāpēc tu biedē manus bērnus?

Vilks (rotaļīgi): Es jau neko. Es tikai pajokojos.

Vilks aizbēg prom.

1.rūķis: Mammīt (apkampj mammu)!

2.rūķis: Kā tu mūs atradi (apkampj mammu)?

Rūķu mamma: Kad pamanīju, ka jūsu nav mājās, gāju meklēt uz mežu pēc sniegā atstātajām pēdām. Tā es nokļuvu līdz šejienei. Bet tagad pie darba. Jūs nu gan esat atraduši lielisku eglīti. Nesīsim to mājās un nosvinēsim kārtīgu Ziemassvētku balli!

Teicējs: Bet kas notika ar vilku? Nākamajā rītā viņš saņēma dāvanas paciņu. Tajā atradās (neliela pauze) „Labas uzvedības rokasgrāmata”.