Asā atbilde

Beidzot pienācis ilgi gaidītais siltais laiks komplektā ar četrām Lieldienu brīvdienām. Mašīnā sakrāmēju prāvu kaudzi akmeņu puķu dobes apmalei, trīs lielus zemes maisus, uzplaucētus rožu un krūmu stādus, kā arī divus dučus hiacinšu sīpolu un braucu uz pseido dārziņu, ko pēdējo trīs gadu laikā esmu iekārtojusi zem meitas dzīvokļa logiem.

Kur nu bez blakus dzīvokļa kaimiņienes. Tai vienmēr viss ir jāredz un jāzina. Izkārusies pa logu, viņa man saka: “Es gribēju to jasmīnkrūmu izrakt ārā, jo man traucē.”

Jasmīnkrūms tika iestādīts deviņdesmitajos gados, kad te dzīvoja mana mamma. Krūms izaudzis uz abu dzīvokļu robežas iepretim mūsu logiem. Pēdējos divus gadus to pavasarī mājas apsaimniekotāji apcērp tik īsu, ka vasarā vien pāris ziedi uzzied. Tagad sapratu, kāpēc tā dara. Droši vien šī zvanīja un sūdzējās.

Es: “Cilvēki ir dažādi. Jums nepatīk, bet mums patīk. Tā, ka 1 pret 1.”

Kaimiņiene: “Es te gribēju ceriņu iestādīt.” Kur loģika? Ja jau jasmīns traucēja, tad ceriņš arī traucēs. Un pagājušo gadu runāja par peoniju šajā vietā.

Es: “Jūs te dzīvojat jau sešus gadus. Ja jau krūms nepatīk, varējāt to izrakt laukā jau agrāk, nevis katru gadu runāt par to. Aizejiet uz veikalu, nopērciet zāģi un lāpstu, un izrociet. Es pie otra loga pati vecos krūmus ar visām saknēm izraku.”

Mute bija ciet.

Par sevi nopriecājos, ka beidzot esmu pāraugusi pieklājīgi klusējošās inteliģences sindromu.