No 5 zirņiem piešķiru

Kriminālromānā paralēli vijas divi stāsti, kas noslēgumā saplūst kopā. Notikumi risinās ar bagātīgiem mežiem klātajā un mazapdzīvotajā Ziemeļzviedrijas reģionā Norlandē. Wikipēdijā izlasīju, ka Norlande aizņem 59% no Zviedrijas teritorijas, taču tajā mitinās vien 12,8% iedzīvotāju.

Pirmais stāsts. Matemātikas skolotājs Lenni pirms trim gadiem agri no rīta atstāja septiņpadsmitgadīgo meitu Līnu vienu pašu Sudraba ceļa autobusa pieturā. Kopš tās dienas Līnu neviens vairs nav redzējis. Šī notikuma dēļ izjukusi arī vīrieša laulība. Vainas apziņas vadīts, Lenni jau trešo gadu gaišās vasaras naktis pavada bezmiegā, izbraukājot Sudraba ceļa pamestās un neapdzīvotās teritorijas, cerībā atrast meitu.

Otrais stāsts. Septiņpadsmitgadīgā Meja kopā ar māti pārceļas uz dzīvi Norlandes mežā pie vīrieša – ciemata īpatņa, ar kuru māte iepazinusies internetā. 

Lenni ar Meju satiekas rudenī, sākoties skolas mācībām, jo Lenne ir Mejas klases audzinātājs.

Stāstījums lēns. Katrā ziņā vienā dienā romānu nespētu izlasīt. Sadrumstaloju to uz vairākiem vakariem pirms gulētiešanas. 

 

Citāti

“Skumjas ir lipīga slimība (..). Tās pielīp no viena cilvēka citam neatkarīgi no tā, vai tu to vēlies vai ne.”

“Varbūt tāpēc mīlestība ir bīstama. Nevis tāpēc, ka cilvēks kļūst akls, bet tāpēc, ka nepamana brīdinājuma zīmes.”

Par karu. “Kaut kas saistībā ar nogalināšanu ielien zem ādas un samaitā no iekšpuses. Mūs neviens par to nebrīdināja, kad devāmies turp. Neviens mums neskaidroja, kas notiek ar vīrieti, kad viņš ir iepazinies tuvāk ar nāvi – kad viņš ir ieskatījies tai acīs. Kad tā paliek tevī, kļūstot par daļu no tevis.”