Trešdiena

Rīt paredzēts skolas vakars. Jau vairākas dienas mēģināju mammu pārliecināt, ka skolas vakars nav nekāda nopietnā balle. Tā ir parasta disene, uz kuru jāsaģērbjas krutās drēbēs. Taču mamma manī neklausījās un veikalā nopirka kaut kādu vēsturisku galma tērpu.

Ceturtdiena

Mamma apsolīja, ka ļaus pie datora pavadīt visu sestdienu un svētdienu, ja es uz balli aiziešu viņas sagādātajā tērpā. Ko tik nedarīsi datorspēļu dēļ. Es pat piecietu to mirkli, kad manos matos tika ietīti divi ruļļi. Beidzot, kad biju sapucēts, paskatījos spogulī un konstatēju, ka esmu pārsteidzoši līdzīgs vecmāmiņai Bertai. Ar šausmām gaidīju vakaru.

Lai gan ārā bija tumšs, pa ceļam uz diskotēku mani pamanīja trīs 7.a klases puiši, kuri, protams, ierēca. Bet es pie sevis domāju tikai par sestdienas un svētdienas datorspēlēm.

Kad iegāju skolā, balle bija jau sākusies. Cerēju neuzkrītoši ieslīdēt dejotāju pūlī, taču tas nebija iespējams pārāk atšķirīgā apģērba dēļ. Beidzot man izdevās noslēpties zem soliem deju zāles stūrī.

Taču nepatikšanas vēl nebija galā. Nedēļas sākumā skolā bija notikusi loterija, un tieši šajā vakarā tika paziņots tās uzvarētājs. Ticiet vai nē – tas biju es! Nu man nācās līst laukā no sola apakšas un kāpt uz skatuves pakaļ balvai. Bet līdzko es pastiepu rokas, lai saņemtu balvu, kāds iebļāvās: „Dejo! Dejo!”. Pēc mirkļa jau visa zāle auroja: „Dejo! Dejo!”. Ja publika prasa, tad jādara. Vienīgā deja, ko kaut cik atceros no bērnudārza laikiem, ir „Tūdaliņ, tāgadiņ”. Satraukumā aizmirsu tautiskās dejas soļus. Beigās paliku uz skatuves ar sakrustotām kājām un pie tam vēl stulbi smaidot. Un tieši tajā mirklī mani apžilbināja fotoaparāta gaisma.