Stresainais brauciens

Braucām uz Latgali. Pusi ceļa turp un pusi ceļa atpakaļ šoferēja dēls. Ar mani, kas nav radusi būt pasažiera lomā, ļoti grūti braukt. Ik pa laikam nodevu komandas un, sēžot aizmugurējā sēdvietā, lielu daļu ceļa turēju ciet acis. Jāatzīstas, ka man vienkārši ir bail braukt, kad stūrē kāds cits.

 

Zvaigznes meklējumos

Atbrīvojot no vecajām mēbelēm mirušās omītes dzīvokli, atradu aiz plaukta aizkritušu manis rakstītu apsveikuma kartīti ar dzejoli, ko sacerēju 16-17 gadu vecumā.

 

Es meklēju savu zvaigzni

 

Ir atkal vakars vēls un mēness ārā

Ar zvaigznēm spēlējas pie debesīm.

Tur kāda zvaigzne nokrīt klajā laukā

Un noslēpjas no pārējām.

Es šonakt redzēju to zvaigzni krītam

Un ceļā saposos pēc laimes šīs,

Jo dzirdējis es esmu sakām ļaudis,

Ka zvaigzne krītošā var laimi nest.

Es zvaigzni neatradu klajā laukā

Un tāpēc vientuļš atkal jūtos es.

Kur tad man laimi meklēt – sakiet, lūdzu.

Vai atkal zvaigzni gaidīt mūžību?