Izrāde notika Ogres sanatorijas ēkā, kurā pirms 15 un vairāk gadiem trīs reizes esmu dzīvojusi kopā ar saviem bērniem. Sēžot izremontētajā ēdamzālē (šobrīd – koncertzāle), kuras sienas un griestus apgleznojis Ansis Cīrulis, atmiņā atausa, kā šurp nācām ēst pieticīgo slimnīcas ēdienu. Laiks pagājis, bet bērnu klātbūtne lielajā ēkā joprojām jūtama.

…..

Kādā mazpilsētā ir sanatorija, pateicoties kurai pilsēta piedzīvo uzplaukumu. Pēc vairāku apmeklētāju saslimšanas ar tīfu, galvenais ārsts Tomass atklāj, ka izslavētais sanatorijas ūdens kaitīgs veselībai. Viņš pilsētas mēram, t.i., savam brālim Peteram iesaka pārbūvēt visu pilsētas kanalizācijas sistēmu. Peters ir pret, jo rekonstrukcijai būtu nepieciešami vairāki miljoni, kā arī sanatoriju nāktos vērt ciet uz vairākiem gadiem. Tas pasliktinātu vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni, biznesu u.c. Visi pilsētas iedzīvotāji tiek sakūdīti pret ārstu, nodēvējot viņu par tautas ienaidnieku.

Izrāde skatītājiem uzdod jautājumus. Vai vienam pašam taisnības cīnītājam iespējams noturēties nesalauztam pret sabiedrības vairākumu? Vai ģimenes labklājības dēļ spētu mainīt taisnības nostāju par labu meliem vai klusēšanai?