Izrādi caurvij sirreāla (nereāla) situācija. Mazā istabiņā dzīvo tulkotāja Floransa, kas galdapakšu izīrējusi no citas valsts emigrējušam trūcīgam kurpniekam Dragomiram. Izrādās, ka pagalde var būt tīri jauka mājvieta, gadījumā, ja lielākai dzīvesvietas platībai nepietiek naudas. Zem galda Dragomirs labo kurpes, gatavo ēst, spēlē mandolīnu, uzņem ciemiņus un arī guļ.

Iekārtot māju zem galda ir pilnīgi pieņemami bērna vecumā, bet, ja zem galda mitinās pieaudzis cilvēks, tas jau šķiet dīvaini. Varbūt pat komiski.

Ja man jautātu, par ko ir šī luga, es atbildētu ar pretjautājumu. Par ko domā jauns vīrietis, sēžot pagaldē un cauru dienu redzot garām staigājošas sievietes kājas? Un par ko domā jauna, vientuļa sieviete, ja viņas istabā mitinās simpātisks vīrietis?

Lugu caurvij naivuma, seksualitātes, mīlestības un improvizētas mūzikas gaisotne. Īpatnēja izrāde, tāpēc grūti pieņemama. Bija skatītāji, kuri nespēja noskatīties to līdz galam.