Apakšbikšu pircēja

Covid-19 ierobežojumu dēļ, nelielajā apakšveļas veikalā varēja iepirkties tikai viens pircējs, tāpēc ilgāk par 15 minūtēm nācās gaidīt ārpusē, pa stiklotajām durvīm vērojot, kā vienīgā pircēja tirdīja pārdevēju, nespējot izvēlēties sev piemērotas apakšbikses. Protams, tās tika pirktas vairumā, jo, kā lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai, piecu mēnešu laikā droši vien krietni nonēsājušās.

Kad pircēja gāja no veikala laukā, adresēju viņai pārmetošu tekstu: “Jūs gan ilgi tās apakšbikses izvēlējāties. Varējāt jau padomāt arī par to, ka citi uz jums gaida.”

Jaunā dāma strupi atbildēja: “Tas nav mans pienākums.”

Vienā ziņā taisnība jau ir. Tas nav viņas pienākums. Taču rodas jautājums - vai savstarpēji svešiem cilvēkiem vispār ir kāds pienākums vienam pret otru? Un kur izpaliek jau no bērnības daudzinātā pieklājība? Vai to būs iznīcinājis spēcīgais egoisma ierocis?