Lielā klusuma pauze

Naktī beidzās dziesmu un deju svētku nedēļa. Nezinu, vai tas tamdēļ, ka nav televizora un pēdējo gadu laikā esmu atradinājusies izjust tā nepieciešamību, vai arī tamdēļ, ka man nepatīk lielas cilvēku masas vienkopus (tas attiecas arī uz sociālajiem tīkliem), vai arī tamdēļ, ka viss jau ir redzēts un dzirdēts, nebija ne mazākās vēlmes skatīties un klausīties šos svētkus. Var jau būt, ka pēc kāda laika to nožēlošu, taču šobrīd savā dziesmā un dejā es ieturu lielu klusuma pauzi.

Kamēr es sēdēju

Aizgāju līdzi vīram uz upi. Viņš Daugavā makšķerēja, bet es, baudot pļavas ziedu saldeno smaržu un sienāžu nerimstošo sisināšanu, iekārtojos makšķernieka atzveltnes krēslā un lasīju.

Netālu no manis pa sev vien zināmu taciņu, čaukstinādama pērnā gada sabrūnējušās lapas, šurpu turpu skraidelēja bezbailīga pele. Ziņkārīga pīle gāzelēdamās atnāca izlūkot, vai makšķernieka somā nav kas gards. Pēc tam, laižoties prom, ar spārnu aizķēra makšķeres auklu, un makšķere iekrita ūdenī.

Vīrs zivs vietā no upes izvilka palielu vēzi. Man vajadzēja pieturēt spīles, kamēr no tā mutes tika laukā vilkts āķis. Atbrīvotais vēzis aizpeldēja.

Uz viena koka sēdošie strazdi vienlaicīgi pacēlās gaisā un kā melns mākonis pārlaidās uz citu koku.

Kamēr es sēdēju, man apkārt dzīve kūsāja.