Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.

No 5 zirņiem piešķiru

Manā skatījumā grāmata ir laba tikai tad, ja es no tās kaut ko vērtīgu gūstu. “Svina garša” palīdzēja precīzāk izgaršot notikumus, kas risinājušies Latvijā no 1939. līdz 1941. gadam, jo bija nianses, kuras, protams, nezināju. Daudz stāstījusi omīte, taču nebiju spējusi viņas stāstījumu precīzi salikt pa plauktiņiem. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas daudz kas kļuva skaidrāks.

Patika katras nodaļas sākumā publicētie fragmenti no tā laika avīzēm. Tādā veidā lasītājs tiek iepazīstināts ar politiskajiem notikumiem, kas aprakstīti sekojošās nodaļas situācijās. Biju pārsteigta, jo dažus avīžu tekstus var attiecināt arī uz padomijas periodu un mūsdienām. Kā teikt – pasaulē viss iet pa riņķi, atkārtojas.

Grāmatas galvenais varonis Matīss ir 24 gadus vecs rīdzinieks, kurš dažādu sagadīšanās apstākļu dēļ tiek ierauts politisko attiecību virpulī. Grāmata veidota kā viņa stāstījums. Teksts viegli lasāms, taču man neviesa pārliecību, ka tik labā valodā varētu runāt vienkāršs melderzellis. Pat neskatoties uz to, ka viņš liels grāmatu lasītājs.

Radās sajūta, ka autors vispirms apkopojis vēsturiskos faktus, bet pēc tam veidojis sižetu tā, lai visi 1939., 1940. un 1941. gada Latvijas politiskie notikumi atspoguļotos galveno grāmatas varoņu dzīvē. Līdz ar to brīžiem nenoticēju stāstījumam, jo pārāk daudz sakritību un notikumu norisinās viņu dzīvē.

Grāmatā aprakstītas situācijas, kurās līdzās mīlestībai, draudzībai, ģimeniskumam un izpalīdzībai sadzīvo divkosība, manipulācija, spekulācija, uzdzīve, nodevība un bailes.

Īpaši aizkustināja pēdējās grāmatas lappuses. Arī mana omīte, tāpat kā grāmatas varonis, stāvējusi pie bedres līdzās ebrejiem un krievu oficieru sievām uz nošaušanu, bet tikai laimīgā kārtā izglābās, jo sākusi kliegt latviešu mēlē, ka esot stāvoklī (toreiz viņa bija gaidībās ar manu tēvu). Un šīs ciešanas 19 gadus vecajai latviešu meitenei vajadzēja piedzīvot tikai tāpēc, ka bija iemīlējusies un precējusies ar nepareizo cilvēku.

 

Citāti

Tekstā pamanīju citātus, kurus varētu attiecināt arī uz mūsdienām.

“Savā zemē pieciest svešiniekus varbūt man izdosies, bet vai varēšu iedzīvoties svešā vietā? Par to neesmu pārliecināts (..) es palieku savā vietā, bet jūs savā (..) svešās ūzās var saspiest kuli.”

“Krievs joprojām nav atradis sevi – kamēr smadzenes iestigušas dzimtenes dubļos, acis kāro pēc Rietumu civilizācijas. Arvien grib plesties uz āru, kamēr pašam vidus stāv tukšs. Bet Eiropa par krievu smīn un pat atklāti smejas. Kuram gan tas patiks? Tā nu viņš, nelaimīgs un apvainojies uz visu pasauli, ālējas.”

“Kad tu, pret savu gribu iekritis sūdu bedrē līdz kaklam, zem kājām vairs nejūti pamatu un apdullinošā smaka gāž zemē, ir krietni jāsasprindzinās, lai nostāvētu taisni un saglabātu cieņu vismaz savās acīs.”