|
Grāmata man atgādina lauskās sasistu spoguli, ko autore piedāvā lasītājam salīmēt kopā gluži kā puzli. Tomēr dažas lauskas - apzināti vai neapzināti - ir pazudušas, neļaujot atjaunot spoguļa veselumu. Grāmatu veido 84 īsas nodaļas, kurās caurvijas skumjas, vientulība un vainas apziņa. Vecmāmiņa skumst pēc vīra, kurš devies aizsaulē uz Tamangūru. Meitene savukārt skumst un jūtas vainīga, jo viņas klātbūtnē upe aiznesusi brālīti. Iespējams, tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc vecāki meiteni aizsūtījuši dzīvot pie vecvecākiem. Mani māc bažas par meitenes psihisko stāvokli, jo pie vecmāmiņas bieži viesojas kāda savāda sieviete, kura, manuprāt, varētu ciest no psihiskiem traucējumiem. Viņa ierodas ciemos kopā ar Elvisu Presliju, kuru redz tikai pati.
Citāti “Tamangūra ir tur, kurp nokļūt nemaz nevajadzētu vēlēties (..)” “Ir skaņas un vārdi, kas sirdi uzšķērž labāk par visasāko nazi.” “Visur kā aizmidzis zvērs viļājas atmiņas un aizšķērso ceļu.” “(..) bailes ir kā medību suns. Pret to ir jāizturas labi, bet nekad nedrīkst pieļaut, lai tas tev uzkundzējas.” “(..) rīt būs cita diena, tad no jauna varēs nodedzināt kādas kalorijas. Tās jau nekur neaizbēgs.” “Pārstājot baidīties no vientulības, cilvēks kļūst brīvs.” “Alkohols dvēselei ir kā skursteņslauķa birste (..)” “ Tas, ko tu domā un ko iztēlojies, bieži ir svarīgāks par to, kas tev ir deguna galā (..)” “Dzimšanas dienas principā būtu jāsvin tikai līdz piecdesmit (..), pēc tam pret to vajadzētu attiekties diskrēti, ir gana daudz citu iemeslu svinībām.” |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |