3. diena

Tartu – Peipusa ezera ciematiņi – Narva 

 

 

APRAKSTS UN ATTĒLS

 

  NOVĒRTĒJUMS

No Tartu jābrauc gar Peipusa ezeru caur vairākiem nelieliem ciematiņiem.

Kallaste. Skaistākā vieta pie Peipusa ezera. Smilšakmens atsegumi apmēram 1 km garumā, sarkanās klintis un akmeņaina pludmale.

Rajas. Garākais ciems Peipusa rajonā – 4 km.

Mustvee (no Tartu 54 km). Pilsētas centrā atrodas osta.

Kauksi (no Tartu 90 km). Populāra vasaras atpūtas vieta.

 

Maršrutu gar Peipusa ezeru izvēlējos tāpēc, lai vīrs – būdams makšķernieks - beidzot ieraudzītu ezeru, uz kuru brauc makšķernieki pat no Latvijas. Ezers patiešām liels. Pretējo krastu nevar redzēt, tāpēc rodas sajūta, it kā atrastos pie jūras. Vīrs stāstīja, ka ziemā, kad ezers aizsalst, makšķernieki brauc līdz makšķerēšanas vietai pat vairākus kilometrus.

Gar Peipusa ezeru esošie vecticībnieku ciemati ar koka mājiņu arhitektūru nedaudz atgādina Latgales pierobežas ciematus.

Nožēloju, ka nebiju sagatavojusi līdzi ēdamo, jo ēstuves ciematos neatradām. Pie viena ciemata ceļa malā bija kaut kāda pelmeņu bodīte, bet mēs tajā neiegājām, cerēdami tālākā ceļā uz kaut ko nopietnāku. Diemžēl pie ēšanas tikām tikai vēlu vakarā – Narvas viesnīcas restorānā. Bet par to jau ir atsevišķs stāsts.

Braucot gar Peipusa ezeru, pāri ceļam pārskrēja stirna. Savukārt nākamajā dienā, pāri ceļam pārskrēja mežacūku ģimene. Viena lielā pa priekšu, otra – pakaļgalā, bet pa vidu kādi 6 vai 7 mazi, strīpaini bērneļi. Pamanīju viņus skrienam pa lauku, tāpēc laicīgi apstājos, citādi steidzīgā ģimenīte būtu iebizojusi manas mašīnas sānos. Mirklī, kad mežacūkas atradās uz ceļa, bailēs sastingu, jo biju gatava ar mašīnu ātri traukties atpakaļgaitā. Kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Pie tam, mežacūkas pārskrēja pāri ceļam netālu no lauku mājas pagalma. Iedomājos, ja nu kāds tagad dārzā ravē, un pēkšņi viņam garām aizskrien mežacūku bariņš...


 

 

 

 

Narva ir pats tālākais Eiropas Savienības austrumu punkts. Tā dibināta 1256. gadā, un ir viena no senākajām Igaunijas pilsētām. Gar pilsētu plūst Narvas upe, kas ir valsts robeža ar Krieviju. 

 


Narvas upes krastā, tieši uz robežas ar Krieviju, stāv Hermaņa cietoksnis, kas ir vislabāk saglabājusies pils Igaunijā. Tajā atrodas pilsētas muzejs, bet blakus cietoksnim - ainavisks parks.

Narvas upes pretējā krastā atrodas Krievijas Ivangorodas pilsēta un Ivangorodas cietoksnis, kas kopā ar Narvas Hermaņa cietoksni veido vienotu arhitektūras ansambli.

Narva tulkojumā nozīmē „ūdenskritums”. Pie ūdenskrituma 19. gadsimta 50.-tajos gados uzbūvēta Krenholmas manufaktūra, kas tolaik bija viens no lielākajiem tekstiluzņēmumiem Eiropā. 20. gadsimta 50.-tajos gados te tika uzbūvēts Narvas HES.

Narvas upe Peipusa ezeru savieno ar Baltijas jūru.

 

Uz Narvu vēlējos aizbraukt, lai pabūtu tālākajā Eiropas Savienības austrumu punktā un, lai redzētu robežu ar Krieviju.

Kā jau pierobežas pilsēta, tā ir ļoti krieviska, jo 93% iedzīvotājiem dzimtā valoda ir krievu valoda.

Narvas upe ir dziļa un strauja. Domāju, ka robežu pārkāpējiem to grūti šķērsot. Vienu valsti ar otru savieno pāri upei esošais tilts, pa kuru lēnā plūsmā pārvietojas gan cilvēki, gan automašīnas. Krievijas pusē slejas Ivangorodas cietoksnis, kas ar savu milzīgi augsto mūri norobežo Ivangorodas pilsētu no Narvas upes.

Narvas upē Igaunijas pusē iekārtota peldvieta. Diemžēl mums nepaveicās, jo kad te pastaigājāmies, atbrauca policijas un ātrās palīdzības mašīnas, jo bija noslīcis jauneklis.


Viesnīcu Narvā uz nakti caur interneta saiti  booking.com (latviešu valodā) pasūtīju jau iepriekš. 

 

 


 

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

 

   

interesanti

 

    

superīgi

 

  

slikti;

nav vērts redzēt

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantoti izdevniecības „Jāņa Sēta” un Google maps karšu fragmenti.

 

 

Tas ir priežu lielais koksngrauzis, ko redzējām pie krodziņa „Jautrais ods”.

 

 

Igaunijas Ceļu muzejā man iepatikās šis ceļarullis. Tam ir tik jauka „sejas izteiksme” – acis ar uzacīm un milzīgi liela mute (botoksa lūpas).

 

Tepat izmēģinājām velosipēdu, kam liels priekšējais ritenis.

 

 

 

Dēlam Igaunijas Ceļu muzejā visvairāk patika šī mašīna. Neesmu speciāliste, bet pieņemu, ka tā ir sporta mašīna.

 

 

 

Pa kreisi - bundzinieks Igaunijas Ceļu muzejā. Tāds padomju laikā atradās arī pie manas skolas. Pa labi – bruņinieka bruņas Rakveres pilsdrupās. Abu tēlu stājā saskatīju kaut kādu līdzību.

 

 

Kanalizācijas lūka Tartu Rātslaukumā.

 

 

Tā nav jūra, bet Peipusa ezers.