Nekad nav bijusi vēlme apmeklēt izrādes, kuras ir kāda romāna vai filmas skatuvisks pārstāstījums, jo man nepatīk skatīties to, ko es zinu. Šoreiz izrādi apmeklēju dēla dēļ. Pati “Svina garšu” izlasīju jau pasen, bet dēlam grāmata kaut kā nelasījās, tāpēc nolēmu, ka slinkajam lasītājam palīdzīgu roku spēs sniegt teātris.

Izrāde iesākās jau pirms izrādes sākuma, liekot tikko atnākušajiem skatītājiem iejusties bibliotēkas gaisotnē un uz projektora aplūkot 30-to un 40-to gadu avīžu atvērumus. Šī vēsturisko notikumu dokumentēšana nerimās visu turpmāko izrādes laiku, piešķirot kopainai sava veida oriģinalitāti. Skatītājam tika dotas divas iespējas – skatīties izrādi un pa laikam skatuves fonā palasīt kādu avīzes tekstu.

Izrāde ir par jaunu puisi Matīsu, kurš palicis dzīvot vecāku mājā pavisam viens. Paralēli bezrūpīgajām jaunības ballītēm, iedzeršanām un riskantajiem starpgadījumiem, viņam kopā ar saviem draugiem nākas piedzīvot 40-to gadu sākuma politiskās peripetijas. Neatceros, vai grāmatā tik bieži tika pieminēta alkohola lietošana, bet izrādē dzēra daudz. Nez vai tas ir labs piemērs jauniešu auditorijai, uz ko šī izrāde tomēr ir orientēta.

Izrāde sadalīta divās daļās un kopā ilgst 3 stundas 20 minūtes. Par garu. Saprotu, ka režisoram bija vēlme izveidot izrādi pēc iespējas tuvāk grāmatas saturam, tomēr varēja saīsināt, iztiekot bez vairākiem ne tik būtiskiem notikumiem. Ja pēc pirmās izrādes daļas starpbrīdī devāmies ar pacilātu sajūsmu, tad otrā izrādes daļa likās garlaicīgāka un nogurdinošāka. Iekšēji jutu vēlmi pēc ātrākām beigām.

P.S. Dēls bija aizgājis uz izrādi ar ausu aparātu vienā ausī. Nožēloju, ka biju ieteikusi to ielikt. Pēc izrādes otrā cēliena, kurā, attēlojot geto šausmas, bija radītas tik griezīgas un nepatīkamas skaņas, dēls bija dusmīgs, jo “ausu aparāts tika izvarots, pamatīgi viņa ausī sīcot.”