Kara traumas

Grāmatā “Skaistais ļaunums” (vērtējums šeit) viens no galvenajiem varoņiem ir karavīrs, kas pēc piedalīšanās dažādos karos, sirgst ar posttraumatiskā stresa sindromu. Viņu katru nakti moka murgi, kas dzen izmisumā sievu. Viņa sāk baidīties par bērna drošību.

Līdzīga nelaime piemeklēja arī mana vīra ģimeni tālajos 60-tajos un 70-tajos. Vīra tētis (toreiz viņš vēl nebija precējies) tika nosūtīts dienēt armijā uz Kubu, kur notika karadarbība. Oficiāli tuviniekiem tika paziņots, ka mašīna uzbraukusi mīnai un notikusi eksplozija, kuras rezultātā jaunais puisis guvis smagus ievainojumus. Kad viņš pēc ārstēšanās ieradās Latvijā, tuviniekiem radās aizdomas, ka puisis ticis turēts gūstā. Diemžēl taisnība tā arī netika atklāta. Jaunais vīrietis apprecējās ar manu vīramāti un viņiem piedzima puišelis (mans nākamais vīrs). Ar katru gadu jaunajam vīrietim kļuva arvien sliktāk. Viņam sāka rādīties šizofrēniski murgi, ka kāds viņam seko, grib uzbrukt un nogalināt. Lai pasargātu mazo dēlēnu no tēva halucinācijām, vīramātei nācās šķirt laulību.