Tēvs atkal mājās

Abas ar mammu braucām uz Infektoloģijas slimnīcu pakaļ tēvam. Kaut kā veiksmīgi viņš izķepurojās no kovida izraisītā abpusējā plaušu karsoņa. Pirms braukšanas uz slimnīcu tēvs tik slikti jutās, ka mēs visi atnācām atvadīties, jo bijām gandrīz 100% pārliecināti, ka tuvāko dienu laikā viņš slimnīcā nomirs. Tās bija ārprātīgi mokošas dienas ne tikai viņam, bet arī mums.

No vīrusa tēvs tika izārstēts, bet visas četras nedēļas (mājās + slimnīcā) nogulēja gultā. Tas ir ļoti slikti priekš Parkinsona slimnieka, jo iepriekš tēvs pats vismaz spēja aiziet uz veikalu. Mamma palīdzēja tikai saģērbties. Tagad tēvs bija kļuvis nevarīgs, bezspēcīgs un pamatīgi novājējis.

Kopā ar dēlu viņu vedām (precīzāk – stiepām) pa kāpnēm uz trešo stāvu. Pēdējos trīs pakāpienus tēvs vairs nespēja pievarēt. Sašļuka uz ceļgaliem tā, ka nevarējām vairs piecelt stāvus. Labi, ka garām gāja kaimiņš.