1. lappusē – Baleāru salu arhipelāgs. Maljorkas zeme, lauksaimniecība, rūpniecība

2. lappusē – Apdzīvotās vietas Maljorkā

3. lappusē – Dabas bagātības Maljorkā. Interesantas tradīcijas

 

 

Baleāru salu arhipelāgs

 

 

Baleāru salu arhipelāgs atrodas Vidusjūrā un pieder Spānijai. Arhipelāgā ietilpst 27 salas – 5 lielākas, bet pārējās mazas. Kopējā arhipelāga platība sasniedz gandrīz 5000km². Maljorkas sala (Mallorca) aizņem vairāk nekā 70% no arhipelāga kopējās platības – 3640km². Tās lielumu apliecina arī nosaukums, kas cēlies no vārdiem insula maior un nozīmē “lielākā sala”. Salas garums aptuveni 100 km, bet platums – 80 km.

Nosaukums Baleāru cēlies no sengrieķu vārda un nozīmē “mest”. Senie salu iedzīvotāji jau no agras bērnības tika trenēti mest akmeņus ar lingu – 40-90 cm garu ādas vai virves cilpu. Bērniem netika dots ēst, kamēr tie ar lingu nebija notriekuši ēdamo no koka zara vai mūra. Pateicoties labām prasmēm, vietējiem ar akmeņiem ir vairākkārt izdevies no salām atvairīt svešzemju iebrucējus un, izsitot ar akmeņiem caurumus, nogremdēt koka kuģus.   Otrā pēc lieluma ir Menorka sala (Menorca), kas atrodas 80 kilometrus no Maljorkas salas. Ne bez pamata šajā salā katru gadu rīko “Miss govs” konkursu, jo te ir plašas ganības un tiek audzētas govis. Taču Menorkā ziemā ir ļoti vējains, jo plosās Tramuntana vējš, kura brāzmas var sasniegt ātrumu pat 140 un vairāk km/h, bet viļņu augstumu – 6-12 metrus. Maljorkā vēju nejūt, jo to aptur kalnu grēda, kas nosaukta par godu šim vējam – Tramuntana kalnu grēda (iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā).

Bronzas skulptūra, kas atrodas pilsētā Palma, ir veltījums Baleāru salu vēsturiskajiem karotājiem, kuri bija slaveni ar savu meistarību lingas izmantošanā.

 

Trešā lielākā ir Ivisa sala (Eivisa), kas pazīstama kā izklaides un klubu dzīves centrs. Ivisa ir enerģijas uzņemšanas vieta.

 

Ceturtā mazākā sala ir Formentera, kas slavena ar savām tirgīzzilajām pludmalēm. Šī sala ir vien 15 km gara un 3 km plata. Uz to no Ivisa salas kursē prāmis.

 

 

 

Maljorka (Mallorca)

 

Zeme un privātīpašumi

 

Visa Maljorkas salas zeme ir personīgais īpašums. Ja tēvam bija vairāki dēli, tad vecākajam dēlam mantojumā tika vislabākā zeme, vidējam dēlam – zeme ar kalnu pakāji, bet jaunākajam dēlam – kalni un piekrastes smiltis. Vēl pirms vairākiem gadu desmitiem visbagātākais no dēliem skaitījās vecākais dēls, taču mūsdienās, kad tūristi steidz sauļoties pludmales smiltiņās, uzvaras laurus plūc jaunākais dēls. Kaut gan jāatzīst, ka salīdzinoši nesen (80-tajos gados) tika noteikts, ka 200 metru josla no krasta tomēr pieder valstij.

No putna lidojuma.

1/3 daļu no Maljorkas salas aizņem kalni. Tā kā kalni ir privātīpašums, teritorijas nodalītas ar žogu. Jāatzīst gan, ka par īpašumu, kas atrodas uz kalniem, zemes nodoklis nav jāmaksā. Pastaigāties pa kalniem vai arī sēņot var iet tikai ar īpašnieka atļauju. Pārgājieniem paredzētas noteiktas takas. 

Braucot pa kalniem, skatam paveras vairākstāvu terases, kas norobežotas ar sauso akmens krāvumu (akmeņi novietoti viens uz otra bez saistvielām). Viszemākajās terasēs tiek audzēti dārzeņi, nedaudz augstāk – augļu koki un augšējā terasē – olīvkoki. Salinieki smej, ka “uz mūsu zemes visvairāk aug akmeņi”.

Vairākstāvu terases ar sauso akmens krāvumu.

Kaut gan saliniekiem var piederēt dzīvoklis pilsētā apmēram 8-10 kilometrus no jūras, viņi tik un tā vēlas īpašumu (vasaras namiņu) līdzās jūrai.

 

Lai saglabātu kultūrvēsturisko mantojumu, jaunu māju celtniecība uz salas ir ierobežota. Likums nosaka, ka jaunu māju var celt tikai tādā gadījumā, ja tev pieder 21ha zemes. Savukārt veco māju, lai tās vietā uzceltu jaunu, jaukt nost nevar.

 

Gide stāstīja -, kad tika būvēti valsts ceļi, cilvēki no saviem īpašumiem esot atvēlējuši sliktākos zemes gabalus, tāpēc ceļi sanākuši līkumoti.

 

Dabasskati (pa autobusa logu)

 

 

Lauksaimniecība un pārtika

 

Mandeles. Agrāk Maljorkas salā tika audzēti ap 13 miljoni mandeļkoku. Kaut gan mūsdienās par katru mandeļkoku gadā maksā 30 eiro lielas subsīdijas, daudzi īpašnieki šos kokus izcirtuši, to vietās iestādot vīnogas, kas skaitās populārākas. Šobrīd uz salas aug vien 5 miljoni mandeļkoku.

Mandeļkoki zied februārī, piepildot Maljorku ar smaržu un iekrāsojot to balti rozā krāsā.

Uz salas nevar ievest augus ar saknēm kopš tā laika, kad, cerot atjaunot mandeļu plantācijas, Maljorkā līdz ar mandeļkokiem tika ievestas to saknēs paslēpušās čūskas.

Mandeles izmanto gan ēdiena, gan smaržu izgatavošanai. Ziemā salinieki iecienījuši Ziemassvētku produktu - mandeļu halvu turrón, kuras sastāvā jābūt vismaz 60% mandeļu.

 

Olīves. Ar olīvkoku audzēšanu neviens vairs negrib nodarboties, jo, lai olīvkrūms izveidotos par koku un dotu ražu, to regulāri jākopj un jāapzāģē. Raža var ienākties tikai pēc apmēram 10-15 gadiem. 

 

Izbraukājot ar autobusu salu, redzami diezgan daudz neapsaimniekoti olīvkoku īpašumi. Žuburainie stumbri ar sausajiem zariem, kas kādreiz stādīti ik pēc noteikta attāluma, tagad līdzinās pamestiem, apsūnojušiem brieža ragiem, ko ieskauj sulīgi zaļa pavasara zāle. Uz salas esot pat vairāk kā 800 gadus veci olīvkoki.   Olīves, kas aug uz salas, ir mazas un rūgtenas. Līdz ar to pirms olīveļļas pirkšanas tā jānodegustē, vai patiks.   Veci, nekopti olīvkoku lauki.

Visvecākais salas olīvkoks (ap 600 gadi) pārvests 1989. gadā un pārstādīts Palmas vecpilsētas laukumā.

 

Pāksteņa ceratonija jeb Jāņmaizītes koks. Šo koku audzē Vidusjūras reģionā ēdamo pupiņu dēļ. Samalto pupiņu masu var izmantot kā kakao pulvera aizvietotāju. Pupiņas ir līdzīgas izmērā un svarā, tāpēc tās agrāk tika izmantotas kā svars juvelierizstrādājumiem. Arābu valodā pupiņu sauc par kīrāt. Tā arī radās mērvienība karāts.

Tomāti. Uz salas tiek audzēta Ramallet tomātu šķirne, kas dod ražu divas reizes gadā. Tomāti ir nedaudz lielāki par ķiršu tomātiem, taču ar biezu mizu. Šie tomāti selekcionēti tā, lai tos varētu uzglabāt mēnešiem ilgi bez ledusskapja. Tos novāc negatavus un sasien garās virtenēs, ko iekarina vēsās telpās.

Gide atzina, ka dārzeņus vieglāk ievest, nekā izaudzēt uz vietas.

Konditoreja. Slavenākais Maljorkas konditorejas izstrādājums ir ensaimada. To dēvē par “svētdienas kūku”, jo tiek cepta, kad svētdienā visa ģimene tiekas kopīgās pusdienās pie mammas – vienu nedēļu pie vīramātes, otru nedēļu – pie sievasmātes. Ensaimada līdzinās kārtainās mīklas maizītēm, tikai sviesta vietā tiek izmantoti cūku tauki. Tie maizītei piešķir gaisīgumu un slāņainību. Lai izbaudītu maizītes patieso garšu, tā jāapēd 1-2 stundu laikā pēc cepšanas.

Ar šo maizīti saistās arī ne tik patīkamas vēstures lappuses. 14. gadsimtā notika vardarbīgi uzbrukumi ebrejiem visā Spānijā, arī Maljorkā. Tiem ebrejiem, kas nepiekrita kristietībai, nācās pamest savas mājas, līdzi ņemot mantas, ko pats var aiznest. Turpretim tiem ebrejiem, kas palika Maljorkā, vajadzēja mainīt ticību. Viņi regulāri tika uzraudzīti un, ja vietējiem likās kas aizdomīgs, ebrejs tika nosūtīts uz “stūra māju” pratināšanai. Lai galīgi būtu pārliecināti par ebreju pievēršanos kristietībai, ensaimada maizītei, kas tika dota svētdienās pie baznīcas, sviestu nomainīja pret cūkas taukiem. Ja ebrejs šo maizīti ēda ar smaidu, viss kārtībā, bet, ja maizīti ēda ar nepatiku, viņu gaidīja sods (ebrejiem jūdaisma ticībā ir stingrs reliģisks aizliegums lietot uzturā cūkgaļu).

Vīns. Vietējā gide teica, ka visgaršīgākais ir vietējais sarkanvīns “1856”, ko gatavo vīndarītavā Macia Batle.

Siers. Maljorkas salā sieru neražo, toties Menorkas salā no govs piena ražo pasaulē atzītu Mahón-Menorca sieru. Siera miziņa tiek ierīvēta ar olīveļļu un papriku, kas tai piešķir raksturīgo oranžo krāsu. Siers tiek ražots pēc senām metodēm –, lai piešķirtu sieram formu un izspiestu sūkalas, izmanto kokvilnas audumu, atstājot uz siera virsmas auduma kroku nospiedumu.

Desas. Maljorkā tradīcija cieto desu Camaiot apviļāt miltos, savukārt mīksto desu Sobrasada uz maizes var smērēt kā pastēti. Gatavojot Sabrasadu savā saimniecībā, gatavošanā jāiesaista vairākus cilvēkus, jo jādarbojas ātri, kamēr maltā cūkgaļa vēl karsta. Lai gaļa nebojātos, tai klāt tiek pievienots nyora pipars, jo tas kalpo kā dabīgs konservants, kā arī desai piešķir spilgti sarkanu krāsu. Sagatavotā desas masa tiek iepildīta cūkas zarnu apvalkos un uz trim ziemas mēnešiem novietota tumsā. Ja Sabrasadu desai piesieta pelēka aukliņa, tā ir bez stipra pipara, ja sarkana aukliņa – asa desa, ja melna aukliņa – desa gatavota no melnās cūkas, kas 3 mēnešus pirms kaušanas barota ar ozolzīlēm.

Ūdens. Krāna ūdens Maljorkā esot tīrs, taču nav garšīgs, jo tas ir pārstrādāts jūras ūdens.

 

Rūpniecība

 

Ap 60-tajiem gadiem Maljorkā  pastāvēja 27-as ādas apavu fabrikas. Āda tika ievesta no kontinentālās Spānijas. Uz šodienu visas fabrikas aizvērtas ciet, un populārākie spāņu brendi tiek ražoti Ķīnā.

Viena no salas vizītkartēm ir Maljorkas pērles (Perlas Majorica), kas nav dabīgas, bet mākslīgi radītas. Ap 1890. gadu tika atklāts minerālis, kuru izkausējot, rodas stikls. No stikla lodītēm, tās vairākkārt pārklājot ar perlamutra slāni (no 3 līdz pat 40 slāņi), kas iegūts no zivs zvīņām, veido pērles.

20. gadsimta vidū pastāvēja 3 brendi, taču šobrīd darbojas tikai viena fabrika ciematā Montuiri. Agrāk pērļu fabrikā strādāja sievietes, un darbs noritēja fabrikas telpās, taču mūsdienās pērļu izgatavošanas procesu kā papildienākumu var veikt attālināti no mājām.

Uz salas no pagājušā gadsimta 30-tajiem gadiem saglabājusies neliela smaržu ražotne, kas no mandeļu ziediem gatavo smaržas. Jāatzīst, ka ne tikai apģērba mode, bet arī smaržu mode mēdz novecot. Gide mūs iesmaržināja, un šī mandeļu smarža man atsauca atmiņā 70-80-to gadu “Dzintara” smaržas, kas tika fasētas ozolzīlēm līdzīgās stikla pudelītēs.