Stukačs

Meitas dzīvokļa kaimiņiene šo dažu mēnešu laikā mani paspēja jau nokaitināt. Mājas vecākajai par mums stukačojusi vismaz trīs reizes. Pirmo reizi, ka mēs kaut ko pagrabā darām (toreiz savācām 20 gadu laikā īrnieku atstātos hlamus un aizvedām tos uz izgāztuvi), otro reizi – par to, ka elektriķis ļoti skaļi urbjot sienu (esot pat pie sienas pielikusi telefonu, lai mājas vecākā dzirdētu troksni), trešo reizi – par to, ka mūsu dēļ viņiem nedarbojas elektriskā plīts (kā vēlāk izrādījās, tā bija viņu pašu vaina, jo pie alumīnija vadiem bija pieslēgti kapara vadi).

Šodien apzāģēju sausos zarus un ar krūmu šķērēm apgriezu krūmus, kas aug zem mūsu virtuves loga (tos deviņdesmitajos gados bija iestādījusi mana māte). Kaimiņiene klāt kā likts. Kāpēc es griežot; vai mājas vecākā atļāva; to parasti dara firma; viņiem par to maksā… Atteicu diezgan paskarbi, ka es pati varu izdarīt firmas vietā.

Ciest nevaru cilvēkus, kas bāž savu degunu svešās lietās. Domāju, ka drīz pienāks mirklis, kad mans pacietības mērs būs pilns, un es kā skorpions pamatīgi viņai iedzelšu.