Par abām māsām – vijolnieci Kristīni Balanas un čellisti Margaritu Balanas – uzzināju pirms kāda gada vai diviem, kad pavisam nejauši, “pāršķirstot” ar pulti TV programmas, uzgāju raidījumu, kur tika stāstīts par talantīgajām latviešu mūziķēm. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc uz šo koncertu iegādājos biļeti.

Koncerts sadalīts divās daļās.

Pirmajā daļā skan Johanesa Brāmsa mūzika, kurai īsti nav saistības ar kino, jo tā uzrakstīta tad, kad vēl kino nemaz nav bijis. Tas ir stāsts par cilvēka dzīves posmiem (dzimšana, jaunība, briedums, nāves priekšnojautas), kas papildināts ar video projekcijām. Neteiksim, ka biju sajūsmā par šo mūziku, jo arī 100 un vairāk gadus vecās grāmatās ir lasāmgabali, kas šķiet novecojuši un ne tik saistoši mūsdienām.

Otrā daļa gan izraisīja sajūsmu, jo tā patiešām tika veltīta kino. Tik emocionāli, piesātināti un virtuozi, ka vienā brīdī spēja mani pat saraudināt.

Brīžiem koncerta laikā aizvēru ciet acis, lai manas sajūtas, ko uztvēru ar dzirdi, nespētu ietekmēt tas, kas tika rādīts uz ekrāna.