Novērotā stunda

2017. gadā Izglītības ministrija izdomāja jaunu veidu, kā pamocīt skolotājus, proti, katra izglītības iestāde tagad veic pedagoga profesionālās darbības novērtēšanu, piešķirot tam 1., 2. vai 3. pakāpi. Šīs pakāpes dod nelielu piemaksu pie algas, kas katrā skolā atšķiras. Piemēram, mūsu skolā par 3. (augstāko) pakāpi pedagogam mēnesī pie algas pieliek 30 eiro. Tā kā man šī summa likās pārāk pazemojoša, uz pakāpes novērtēšanu ilgu laiku nepieteicos. Tomēr kolēģei pagājušā gada nogalē kaut kādā veidā izdevās mani pārliecināt.

Novadīju šodien vienu tādu stundu, kuru vēroja pārstāve no skolas vadības. Kopā ar 7. klases skolēniem, izmantojot lineālu, konstruējām cilvēka figūru. Kad stunda beidzās, novērotāja sarāja skolēnus (tajā momentā arī es sajutos sarāta), ka viņi esot bijuši pārāk skaļi un tādā veidā iegāzuši(!) skolotāju, tas ir, mani. Es gan pēc šīs stundas paliku citādās domās. Man šķiet, ka stunda bija samērā normāla, jo mēs visi aktīvi strādājām, un skolēni, iejutušies brīvā darba atmosfērā, godīgi pauda savas emocijas gan par to, kas izdevās, gan par to, kas nesanāca.

Izskatās, ka man tagad tos 30 eiro neredzēt kā savas ausis. Protams, ka tas mani tik ļoti neuztrauc, kā mana, patiesi no sirds, veiktā darba novērtējums. Varbūt vainīgs 13. datums?