Sapratu, ka priekš šis izrādes esmu par vecu. Ne jau tamdēļ, ka nesaprastu trīsdesmitgadnieku nodevību, atriebību, nožēlu, seksuālās vēlmes un citas emocijas, mani visu izrādes laiku tracināja necenzētā leksika, jo pati tādu nelietoju. Tā te bija pārāk uzkrītoši daudz. Otrajā cēlienā jau sāku skaitīt, cik reizes lietots faking (piedodiet). Sanāca 18. Ja piepluso vēl pirmo cēlienu, tad visas izrādes laikā šo palamu dzirdi vismaz 30 reizes, un tad jau nav brīnums, ka tā iesēžas galvā kā norma. Vēl jau bija arī citi jauki vārdi dzimumorgānu raksturošanai.

Izrādē no sešiem galvenajiem personāžiem četri ir ar juridisko izglītību. Tātad – ar augstāko izglītību. Taču pēc viņu sarunām un uzvedības nākas secināt, ka starp augstāko izglītību un inteliģenci (emocionālo, morālo) ne vienmēr liekama vienādības zīme.

Vērtības mainās. Kāda trīsdesmitgadniece starpbrīdī, sēžot zālē, dzēra kokakolu. Kaut ko tādu vēl pirms 10 gadiem neviens teātrī nebūtu atļāvies.

Pirmā izrāde, kuru apmeklēju pēc ieilgušā kovida pārtraukuma. Pirmizrāde bija 12. augustā, taču es 11. augustā noskatījos ģenerālmēģinājumu. Zāle bija pilna un kā normālajos laikos - visi skatītāji bez maskām. Toties pie ieejas bija jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, potēšanās sertifikāts un personalizēta biļete.