No 5 zirņiem piešķiru

Ļoti patika autores rakstīšanas stils. Tas izstaro mīļumu. Tekstā jaušams vieglums un smalks humors, kas manī raisīja asociācijas ar Astrīdas Lindgrēnes grāmatu “Trokšņu ciema bērni”.

Notikumu stāstītāja ir Luīze dažādos vecumposmos – 10 gados, 22-os gados un 30 gados. Stāstījums sākās ar to, ka Zelma (Luīzes vecmāmiņa) sapnī redzēja okapi. “Okapi ir aplams dzīvnieks, (..) un izskatās pavisam nejēdzīgs ar savām zebras kājām, tapira gurniem, rūsassarkano rumpi, kas veidots kā žirafei, ar savām stirnas acīm un peles ausīm.” Ik reizi, kad Zelma to bija nosapņojusi (trīs reizes mūžā), kāds ciema iedzīvotājs tuvākās diennakts laikā nomira. Šī nolemtības diennakts bija vissmagākais ciema ļaužu pārbaudījums, kā arī reize, kad viņi viens otram atklāja noklusētās patiesības. Ar sajūsmu  un  patiesu baudu lasīju sadaļu par Optiķa mīlestības atklāsmi pret Zelmu (24. lpp.).

Lai izjustu mazā Vestervaldes ciemata gaisotni, lasītājs tiek iepazīstināts ar vairākiem kolorītiem personāžiem: Luīzes mammu Astrīdu un tēvu Pēteri, draugu Mārtiņu un viņa tēvu Palmu, Zelmas vīramāsu Elzbeti, nīgro Marlīzi, budistu Frederiku, kā arī ar suni Aļasku.

Grāmata ir par cilvēciskajām attiecībām. Es to uztvēru kā autores pateicības vēstījumu vecmāmiņām un vectētiņiem, kas aktīvi piedalījušies savu mazbērnu audzināšanā, kad vecākiem nav vaļas un gribēšanas.

 

Citāti

“(..) bija zaudējis dzīvību no bailēm zaudēt dzīvību.”

“Es nolēmu vēlāk Mārtiņu apprecēt, jo uzskatīju, ka tas, kurš liedz tev noskatīties, kad pasaulē notiek lietas, kuras tu nespēj ietekmēt, ir īstais.”

“Nevar tīši kaut ko netīšām atrast.”

“(..) vienīgi tālumā cilvēks kļūst īsts.”

“Tos piedzīvojumus, kuriem esi radīts, ne vienmēr vari izvēlēties pats.”

“Neviens nav viens, kamēr vēl var teikt “mēs”.”