Kad darbiem neredzi galu

Kā iesākas nedēļa, tā riebums klāt, jo apzinos, ka atkal piecas darba dienas paies, sēžot pie e-klases un komentējot skolēnu iesūtītos darbus. Tas ir tāds iekšējs nemiers, kas nomoka visu attālinātās mācīšanās laiku, jo tu jūties kā tāds sētnieks, kurš slauka, slauka, slauka, bet vējš gružus tik un tā sapūš atpakaļ. Pārfrāzēts – tu labo, labo, labo skolēnu iesūtītos darbus, bet viņi tik iesūta jaunus, un tu neredzi tam ne galu, ne malu, jo e-pasts mūžīgi pilns. Vēl tikai piemetināšu, ka vienā skolā man jāsazinās ar 380 skolniekiem, bet otrā – ar 150.