Vecāku žūrijas grāmata no "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas".

Saturiskā ziņā viduvēja grāmata, kuras atrisinājumu varēja paredzēt jau pašā sākumā.

Pēc būtības esmu taisnības cīnītāja, tāpēc neciešu melus un nodevību. Jo nepateiktais un neizstāstītais, bet ilgu gadu garumā noklusētais un turētais noslēpumā, manā skatījumā arī ir meli un nodevība. Tāda netīrības sajūta radās gan pret Elsu (kaut arī viņa uz miršanas gultas), gan pret Marti. Vairākus gadu desmitus abi vecāki no meitas Eleonoras slēpa patiesos iemeslus, kāpēc viņu bērnībā pameta auklīte Ēva, kuru meitene trīs gadu garumā uztvēra gandrīz kā savu otro māti, jo īstā māte lielākoties bija prom semināros, konferencēs un lekcijās.

Uzskatu, ka katram šajā mīlestības trīsstūrī bija sava vaina. Bet visvairāk nosodu Marti, kurš, diemžēl, rīkojās tikpat pārgalvīgi, kā lielākā daļa precētu vīriešu, kas neaizdomājas par sekām. Kā suns, kuram ir divi saimnieki, Marti šaudījās no Elsas pie Ēvas. Vai tiešām visi mākslinieki arī dzīvē ir tik haotiski kā savos darbos? Un rezultātā tika salauztas sirdis visiem trijiem. Un vienam tā sirds bija salauzta tik ļoti, ka salīmēt, saskrūvēt, sacementēt vai arī citādā veidā to sadabūt kopā, vairs nebija iespējams.

Garlaicīgākās teksta daļas grāmatā laidu garām. Labai grāmatai gan to neatļautos. Tracināja, ka vairāki sieviešu personāži tika uzrunāti kā meitene. Tas bieži sajauca galvu. Tomēr daži citāti grāmatā man ļoti patika.

 

Citāti

“Cilvēkam ir iespējams iziet no savas dzīves neatvadoties, nepaskaidrojot iemeslus. Ir iespējams pārkāpt slieksnim, atstāt citus raudam, kliedzam, dienām ilgi guļam uz priekšnama grīdas. Ir iespējams pateikt tiksimies rīt, skaidri zinot, ka tikšanās vairs nekad nebūs.”

“Bērnu realitāte sastāv no sapņiem un rotaļām. Meli tajā ieaužas nemanot. Vai varbūt tieši tāda arī ir cilvēku realitāte. Sapņi, rotaļas, meli.”

“Jaunajiem ir visa pasaule, un viņi to bezbēdīgi šķērdē, jo nepacietībā deg tikt pie citām pasaulēm, arvien jaunām.”

“Tas pieder pie lietas. Mātes savām meitām kļūst par bērniem, bet meitas par auklēm.”

“Cilvēki ir gatavi izturēt nez kādas sāpes, lai tikai iegūtu parastas dienas. Kaut simt. Vai desmit. Vai vienu, ja vairāk netiktu dots. Vienu dienu, kurā varētu piecelties, iziet pa durvīm, pamanīt, kāds ārā laiks, un ieplānot pusdienas vai tikšanos vai tikai lolot nodomu par pastaigu cauri pilsētas centram.”

“Mīlestība ir bezgalīga atbildība par otru.”

 

Grāmatai piešķīru 3 zirņus, bet ceturto mazo zirnīti iedevu par vērtīgajiem citātiem.