Drīzāk to nosauktu par vīrieša rakstītu dienasgrāmatu, kas adresēta sievietēm, jo nez vai citi vīrieši spētu sagremot šo sievišķīgi ņaudulīgo jūtu izvirdumu. Galvenais varonis (iespējams, ka pats autors), kaut arī viņam jau ir 30, vēl nav nobriedis nopietnām attiecībām, jo uzvedas kā bezatbildīgs 18-gadnieks. Tas, ka nesen šķīries no sievas un viņu pametusi mīļāka, nav pamats vīrietim izrādīt savu vājumu. Kāpēc mums tiek iepotēti stereotipi, - līdzko vīrietim slikti, ir jāpiedzeras un jāpārguļ ar pirmo, kas pagadās. Kāpēc vīrieši šādās reizēs izturas kā bez bremzēm? 30 gados jau būtu tā kā laiks iedegties kādai morāles normu signāllampiņai.

Grāmatas autors lasītājiem burtiski uzspiež dogmu, ka mīlestība ilgst trīs gadus. Tas mani nedaudz nokaitināja, tāpēc internetā pameklēju, ko par mīlestības ilgumu raksta psihologi. Viņu skatījumā runa iet par iemīlēšanās posmu, kura laikā organisms izstrādā vairākus hormonus, kas rada laimes sajūtu. Par iemīlēšanās posma garumu psihologu domas dalījās – no pusotra gada līdz 4 gadiem. Kad iemīlēšanās posms beidzas, laimes hormonu izdalīšanās mazinās, rozā brilles nokrīt un mīļotajā cilvēkā tiek saskatīti trūkumi. Tas pāris, kurš tiek pāri šai attiecību krīzei, var ieiet nākamajā mīlestības posmā, kas vairs nav tik emocionāli vētrains kā iemīlēšanās laiks. Un vēl psihologi atzīst, ka mīlestība var būt ilgstoša, ja divi cilvēki ik dienas piestrādā pie savām attiecībām. Un te nav domāta tikai kaisle un sekss, kas ir grāmatas autora formulētās mīlestības pamatā.

P.S.

Pēc šīs grāmatas uzņemto filmu L`Amour dure trois ans (2012.) biju mēģinājusi skatīties kādu laiku pirms grāmatas lasīšanas. Diemžēl spēju izturēt tikai pirmās 5 vai 10 minūtes. Varbūt tajā dienā nebija īstais noskaņojums, bet vairāk pie šīs filmas neesmu atgriezusies.