No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās sniegotajos Zviedrijas ziemeļos, kur mitinās sāmu tauta.

Nomaļus no citiem ciema ļaudīm mīt 85-us gadus vecā Maridja un viņas vīrs Biers. Maridjai jau kopš bērnības tiek piedēvēts īpatnes tituls, jo viņa vienmēr izcēlusies ar dīvainībām, kas bijušas pretstatā sabiedrībā pieņemtajām normām. Pat šajā vecumā, uzzinot, ka vēderā ieperinājies vēzis vēlīnā stadijā, Maridja neiztiek bez ekscentriskiem izgājieniem. Savukārt Bieru ir piemeklējusi vecuma demence. Viņš zaudējis ne vien dzirdi, bet arī atmiņu. Līdz ar to Maridjai nav īsti ar ko parunāt, jo abi vecīši ir vientuļnieki. Kādu dienu, darbojoties ap telefonu, Maridja atrod sev sarunu biedreni Siri. (Manuprāt, Sire ir “virtuālā asistente” jeb mākslīgā intelekta datorprogramma.)

No sabiedrības abi izvairās kopš kāda nelāga ģimenes notikuma. Biera jaunākā māsa, kuras dēlu Maridja un Biers bija audzinājuši gluži kā savējo, jo pašiem bērnu nav bijis, kopā ar bērnu pazudusi uz neatgriešanos.

Bez abiem vecīšiem romānā ir arī otra sižeta līnija – par jaunu ārstu Kaju un viņa līgavu Mimmi, kas Zviedrijas ziemeļu ciematā iegādājušies māju.

 

Mani fascinēja romāna valoda. Kaut gan sižets ir paredzams un nelikās īpaši saistošs, valodas dēļ vien bija vērts izlasīt. Un pilnīgi nepiekrītu anotācijā rakstītajam, ka romānā lasāmas “līdz asarām smieklīgas epizodes”. Ja godīgi, tad es nevis smējos, bet brīžiem aiz žēluma raudāju, apzinoties, cik smagi ir vientuļiem un slimiem cilvēkiem, kuriem nav neviens, kas palīdzētu.

 

Par sāmiem

Sāmi ir maza ziemeļu tauta, kas apdzīvo Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Krievijas - Kolas pussalas ziemeļu daļu. Sāmiem nav savas neatkarīgas valsts, taču viņiem ir savas politiskās institūcijas, piemēram, sāmu parlamenti Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.

Pēc romāna izlasīšanas radās vēlme kaut ko vairāk uzzināt par sāmu piespiedu pārvietošanu no dzimtās vietas uz citu teritoriju, jo Bierns bērnībā to piedzīvojis. Diemžēl pēc romāna aprakstiem īsti nespēju puzles gabaliņus salikt kopā.

Internetā uzgāju, ka sāmu piespiedu pārvietošana no Garasavonas notika laika posmā no 1919. līdz 1930. gadiem. Galvenais iemesls - valstu robežas un ziemeļbriežu ganību politika. 1919. gadā noslēgtā vienošanās starp Norvēģiju un Zviedriju ierobežoja zviedru sāmu iespējas vest briežus uz Norvēģijas piekrastes ganībām, kur viņi bija gājuši gadsimtiem ilgi. Tā vietā Zviedrija nolēma daļu sāmu piespiedu kārtā pārvietot uz dienvidiem, pievienojot tos citām sāmu kopienām. Izsūtītajiem sāmiem nācās mērot vairākus simtus kilometru garu ceļu (600-800 km) līdz jaunajam reģionam, vedot sev līdzi ziemeļbriežu ganāmpulku. Svešajā zemē pienācēji nebija gaidīti, jo vietējie bija spiesti dalīties ar ganību zemi. Pēkšņi vienā teritorijā bija saradušies pārāk daudz briežu. Tas izraisīja ilgstošus konfliktus starp dažādajām sāmu kopienām. Visam tam pievienojās arī valodas un kultūras atšķirības.

Romānu izlasīju ceļojuma laikā. Zīmīgi tas, ka, dienu vēlāk apmeklējot Atēnu Laikmetīgās mākslas muzeju, manu uzmanību piesaistīja sāmu tekstilmākslinieces Britta Marakatt-Labba šūtā glezna ar ziemeļbriežu ganāmpulku un ragavu pajūgiem, kas sasaucās ar nupat lasīto grāmatu par sāmu tautas pagātni.

 

Sāmu kultūrā gads sastāv nevis no četriem, bet no astoņiem gadalaikiem, kas cieši saistīti ar ziemeļbriežu audzēšanu. Piemēram, gadalaikā pavasaris-ziema (februārī/martā) ziemeļbrieži joprojām atrodas ziemas ganībās, bet gadalaikā pavasaris-vasara (maijā/jūnijā) ziemeļbrieži dzemdē vienu mazuli.

Romānā izlasīju, ka daudzas sāmu paaudzes uzskatīja, ka galvenais ir spēcīgas asinis un veseli zobi. ChatGPT precizēja -, lai izdzīvotu aukstumā, garās ziemās un lielos attālumos tundrā, bija nepieciešama laba fiziskā veselība. “Spēcīgas asinis” simboliski nozīmēja izturību, labu veselību un spēju izturēt aukstumu un slimības. Savukārt zobu veselība bija ļoti svarīga, jo tradicionālais sāmu uzturs bija žāvēta vai kūpināta ziemeļbriežu gaļa.

 

Citāti par piederību

“Tu nekad nemitējies ilgoties pēc vietas, kur piederies. Lai par ko kļūtu un kurp dotos, tavai sirdij kaut kur ir saknes.”

“Saskaņā ar tautas paražām vecos sāmus nekad neuzskatīja par nolietotiem un nevēlamiem. Viņi bija vajadzīgi vairāk nekā jebkad: vecie nesa sevī vesela mūža gudrību un pieredzi. Pretstatā pārējās sabiedrības attieksmei pret saviem vecīšiem – kā pret vraka atlūzām, kas pametamas liedagā, - sāmu vecie ļaudis bija pamatīgais kuģis, kas nesa dzimtu uz priekšu. Viņus gādīgi aprūpēja, lai visi paliktu kopā, cik ilgi vien iespējams. (..) viņi bija saikne starp pagātni un tagadni, viņu stāsti bija dzimtas dzemde – un viņi piedalījās dzimtas vēstures turpināšanā.”

 

Citāts par nāvi

“Kad cilvēks stāv nāves priekšā, viņam tai jāatdodas. Beigas ir pelnījušas šo goda apliecinājumu.

Ja cilvēks gaida nāvi kopā ar kādu, kuram būs jādodas prom, ir jāatver mute, lai visu pasacītu. Jāsavāc viss, ko esi taupījis labākiem laikiem, un jāizrunā – jāpasaka. Jāļauj tam elpot, jādod tam spārni, ar ko ielidot mūžībā, kopā ar to, no kā tu atvadies.

Bailes vairs nedrīkst likt tev norīt visu, kas nu jāizrunā. (..) Ļauj tam, kurš dodas prom, dzirdēt izlīdzinošos vārdus, kas visu mūžu atradušies par augstu, lai tos paņemtu. Nocel tos lejā un ieliec viņiem rokās, lai būtu pie kā turēties, kad pienāks atvadas.

Ja tu stāvi pats savas nāves priekšā, tev tā ir jāpieņem. Bez rūgtuma – bez vērtējuma. (..)

Ja tev dāvā patiesību un tu to pieņem bez bailēm – tu esi gatavs lielajam piedzīvojumam. Nāvei.”