|
Nav vērts ticēt atsaucēm uz 2. vāka - “Izlasīju ar aizturētu elpu vienā piegājienā (..) Nav iespējams pārtraukt lasīt.” Ir iespējams. Uz grāmatas beigām biju gatava mest mieru, nemaz neuzzinot, kā viss atrisināsies. Atturēja vien tas, ka nācās pavadīt garlaicīgas stundas vilcienā, tāpēc turpināju. Iesākās intriģējoši. Kādai sievietei (Lēnai, kas tomēr nav Lēna) izdodas izbēgt no gūsta. Viņa vardarbīgi tika turēta būdā bez logiem dziļi mežā. Kopā ar viņu brīvībā izkļūst arī meitene Hanna, kas sirgst ar autiskā spektra traucējumiem. Tieši šīs meitenes saruna ar psiholoģi grāmatas sākumā mani “paņēma”, taču, jo tālāk lasīju, jo sižets kļuva arvien izstieptāks, neinteresantāks un brīžiem arī murgains. Pretīgi likās, ka autore sižetā iepinusi psihiski traumētus bērnus, kas visu savu dzīvi pavadījuši ieslēgti būdā.
Citāts, kas raksturo romāna galveno domu - “Tā ir mīlestība. Vienalga, lai arī tā būtu cik slimīga būdama, sarežģīta un grūti saprotama, tā nepārprotami ir mīlestība. Mīlestība, kas mūs virza. Kas mūs padara par monstriem, katru savā veidā.” |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |