Jūlija sākumā kādā no Latvijas ziņu portāliem pamanīju reklāmu, ka Pakrojas muižā norisināsies ziedu festivāls “Sapnis vasaras naktī”. Lai gan svinīgais festivāla pasākums notiek tikai dažas dienas, turpmākajos vasaras mēnešos muižā ik dienu tiek piedāvāti dažādi pasākumi. Tā kā covid-19 dēļ šovasar nekādi lielie ceļojumi nebija ieplānoti, nolēmu –, kamēr vēl pārslimošanas sertifikāti derīgi, aizbrauksim vienas dienas ekskursijā pie kaimiņiem – tikai 180 km attālumā no Ogres (arī no Rīgas).

Diemžēl diena, kuru mēs visi četri varējām pavadīt kopā, iekrita viskarstākajā laikā, kad termometra stabiņš dienvidū uzkāpa līdz pat +33⁰C.

 

Izvēlētais maršruts: Skaistkalne – Biržai – Pakruojo dvaras – Biržai – Skaistkalne.

Kā galvenais apskates objekts tika izvēlēta Pakruojo dvaras (Pakrojas muiža), tāpēc Biržai apskati atlikām atpakaļceļam. Dažus kilometrus no Biržai ir apskatāma gan Karvės Ola (karsta bedre), gan Kirkilai ezeri ar skatu torni, kas līdzinās mēnesim. Mēs Biržai esam bijuši divas reizes (aprakstu var izlasīt šeit un šeit), tāpēc gandrīz viss jau zināms.

 

Pakrojas muižas teritorija (Pakruojo dvaras)

Pakrojas muižas teritorijā iespējams apskatīt:

* krāšņas ziedu skulptūras;

* teatralizētus dažu minūšu uzvedumus;

* seno tehniku un transportlīdzekļus;

* māla izstrādājumu darbnīcu;

* filcēšanas darbnīcu;

* alus darītavu ar alus pagrabu (var nogaršot pašdarinātu alu un kvasu);

* mini zoodārzu ar savvaļas putniem un lauku sētas iemītniekiem.

Ārpus Pakrojas parkam – līdzās vējdzirnavām, atrodas ēstuve karčema Traktieris. Lai gan cenas bija iespaidīgas (viena porcija ap un virs 10 eiro), katram savs izvēlētais ēdiens garšoja. Arī te var nobaudīt kvasu, tikai alus darītavas kvasā bija vairāk jūtama ķimeņu garša.

Braucot mājup, savējiem pajautāju, kas Pakrojas muižā visvairāk esot paticis. Mani lielie bērni (19 un 22), tāpat kā mazi būdami, visvairāk bija sajūsmā par lauku mājas iemītniekiem. Nākošais patikšanas skalā sekoja traktiera ēdiens un kvass.

Pakrojas muižas novērtējums 3 zirņos

Birži (Biržai)

Biržai iebraucām ap pulksten 18 vakarā. Jau iepriekš bijām izlēmuši, ka atkal noiesim pa 500 m garo gājēju tiltu. Šoreiz mūs sagaidīja pārsteigums, jo tilts ir atjaunots. Izskatās pārāk perfekts, salīdzinot ar agrāko. Kā dēls teica: “Rodas tāda pati sajūta, kā spēlējot Diablo III”*.

* Diablo ir datorspēle. Cik noprotu, ar katru uzlabojumu tā pazaudēja pirmatnējo šarmu.

Pārejot pāri tiltam, agrāk varēja nosēsties līdzās ezeram zālītē, lai kājas pamērcētu ūdenī. Tagad te ir betona apmale un kājas var mērcēt, sēžot uz betona kāpnēm.

Līdzās Biržų pilis (Biržu pils) atrodas publiskā peldvieta. Dēļ karstuma ūdens bija netīri zaļš, bet vietējie peldējās. Meita noriskēja, pārējie -  gan nē.

 

Par covid-19 drošības pasākumiem

Pirms izbraukšanas izdrukāju covid-19 sertifikātus. Domāju, ka uz robežas tos kāds pārbaudīs. Laikam Skaistkalne skaitās pārāk nenozīmīga robežas šķērsošanas vieta – neviens par mūsu sertifikātiem neinteresējās. Arī Pakrojas muižas kasē, pērkot biļetes, sertifikāti nebija jāuzrāda. Pie tam likās, ka mēs vienīgie ar maskām gājām muižas parka teritorijas iekštelpās (darbnīcās un šķūnīšos). Neviens tām maskām te nepiegrieza vērību. Par muižas (muzeja) apmeklēšanu gan nezinu, jo iekšā negājām.

Brauciena laikā veikalos negājām (dzeramo, maizītes un augļus bijām paņēmuši no mājām), tāpēc nezinu, kā ar masku valkāšanu ir tur. Teikšu godīgi, ka visas dienas garumā Lietuvā jutos kā agrākajos nekovida gados. Brīvi un nepiespiesti.

Arī atpakaļceļā (caur Skaistkalni) nevienam nebija jāuzrāda aizpildītais covidpass.

 

Fotogrāfijas

Pakrojas muiža.

 

 

Ziedošais muižas parks.

 

Teatralizētā mini izrāde.