No 5 zirņiem piešķiru

Īsti nesapratu, kāds šobrīd romāna galvenās varones Tildas vecums – 39 vai 46. Zināms tikai tas, ka viņa līdz pat šim vecumam izjutusi aizvainojumu pret savu māti. No sākuma tas bijis saistībā ar tēva prombūtni, bet pēc tam par to, ka astoņu vai deviņu gadu vecumā tika aizsūtīta uz internātskolu. Līdz pat mātes nāvei Tilda pārliecināta, ka māte viņu nav mīlējusi. Un te man rodas jautājums – vai tiešām tik ilgā laika posmā ne vienu reizi šie neatbildētie jautājumi vienai ar otru netika pārrunāti? Kā tas iespējams?

Pēc mātes nāves Tilda mātes dzīvoklī atrod vairākas dienasgrāmatas. Tā ir iespēja uzzināt kaut ko vairāk par mātes dzīvi un par viņas jūtām pret meitu.

Romānā viens pēc otra mijas tagadējās Tildas un septiņus, astoņus gadus vecās Tillijas stāstījums. Mani visvairāk sajūsmināja naivais bērna aprakstīto situāciju izklāsts. Ja tā būtu tikai bērniem domāta grāmata par Tilliju, piešķirtu augstāku novērtējumu, jo tieši šo sadaļu dēļ turpināju lasīt.

Tillija nav tāda kā citi bērni. Viņa redz to, ko citi neredz. Mirušos. Un viņa ar mirušajiem runā. Ja grāmatā tas tiek pasniegts kā meitenes īpašās spējas, es sliecos domāt, ka bērnības psihotraumu rezultātā Tillijai attīstījās šizofrēnija. Vēl viņai bija vairāki rituāli. Viens no tiem – sērkociņu aizdedzināšana. Kā viņa pati atzina, - “Daži cilvēki sevi savaino. Es dedzinu sērkociņus.”

Autore lasītājam līdz pat romāna beigām liek minēt, kurš no Tildas un Tillijas sarunu biedriem ir dzīvs un kurš ir iedomu jeb mirušais tēls.

 

Citāti

“Šajā pasaulē ir daudz lietu, ko mēs nespējam redzēt, bet tas nenozīmē, ka tās neeksistē.”

“Dažkārt mēs redzam to, no kā visvairāk baidāmies, nevis to, kas ir īstenībā.”

“Vienmēr viss nav tik vienkārši (..). Dažreiz cilvēki saka, ka tu drīksti kaut ko darīt, jo grib būt jauki pret tevi, bet īstenībā viņi negaida, lai tu to darītu.”

“Varbūt manas pagātnes atmiņas ir selektīvas; varbūt esmu izvēlējusies tās epizodes, kuras atbilst manai ērti pieņemtajai versijai, un atmetusi tās, kuras tajā neiederas.”