Meža terapija

Delfos izlasīju, ka Latvijā esot sertificēta meža terapijas pavadone, kas cilvēkiem māca relaksēties, pastaigājoties pa mežu. Lai iegūtu sertifikātu, viņa astoņas dienas klausījās lekcijas un trenējās, bet pēc tam pusgadu mentoru uzraudzībā izgāja praksi. Man kaut kā šī visa padarīšana šķiet tik pat slidenā kā, piemēram, ekstrasensu pareģojumi.

Dzīvoju līdzās Ogres Zilajiem kalniem un uz mežu pastaigāties eju gandrīz katru dienu, tāpēc bez visiem mistiskajiem kursiem un lekcijām varu dot bezmaksas ieteikumus, kā mežā atpūsties un pamazām pieveikt ikdienas rutīnas radīto izdegšanu.

1. Uzsākot pastaigas pa mežu, iesaku paņemt līdzi mobilo telefonu ar kameru vai fotoaparātu. Jācenšas pētīt apkārtni un jānofotografē viss, kas šķiet interesants, piemēram, liela piepe uz sausa koka, tauriņš uz zieda u.tml. Iespējams, ka pirmajās pastaigas reizēs būs vairāk fotogrāfiju, taču ar katru nākamo reizi nāksies būt arvien acīgākiem, lai ieraudzītu ko jaunu. Nezināmā meklēšana ļaus aizmirsties un pat radīs iekšēju prieku, jo savā ziņā tā ir intriga. Taču nevajag uzstādīt par mērķi iegūt noteikta skaita fotogrāfiju. Man ir bijušas reizes, kad izstaigāju pa mežu, nenobildējot itin neko. Taču ir bijušas reizes, kad esmu nofotografējusi nezināmu, retu augu, sēni vai pat putnu. Tad, pārnākot mājās, internetā uzmeklēju informāciju. Līdz ar to esmu noķērusi trīs zaķus: aktīvu atpūtu, relaksāciju un izziņu.

Pēc meža pastaigām fotogrāfijas jāizšķiro, atlasot labākās. Reizēs, kad nebūs iespējams baudīt dabu, fotogrāfijas atsauks patīkamās atmiņas. Īpaši ziemā – par vasaru vai vasarā – par ziemu.

2. Iesaku pa mežu pastaigāties vienatnē, jo klusumā (domāts – nepļāpājot) labāk uztveras meža krāsas, skaņas un smaržas. Iespējams, ka svaigi nozāģēta koka vai nātru puduru smarža atsauks bērnības atmiņas, kas saistās ar dzīvesprieku un bezrūpību. Ja pa mežu tiks staigāts regulāri, tad sajutīs atšķirību, kā mežs dzīvo dažādos gadalaikos.

Kādu reizi ziemā vīrs pēc manas pastaigas pa mežu pajautāja: “Kā mežs smaržoja?”

Es atbildēju: “Pēc mitruma.”

Jāatzīst, ka man patīk pastaigāties arī kopā ar vīru, jo liela daļa ceļa paiet klusējot. Viņš domā savas domas, bet es – savas.

Mežā pastaigājoties, man ir radušās daudz labas idejas, kuras, lai neaizmirstos, pierakstu telefona piezīmēs. Tai pat laikā ir bijušas reizes, kad galvā nedomājas pilnīgi neviena doma. Arī tas ir labi.

3. Regulāri staigājot pa vienu maršrutu, sevišķi pavasarī, var vērot, kā mostas daba, piemēram, kā skudru pūznis atbrīvojas no sniega cepures. Tad, katru reizi ejot garām pūznim, var ieskatīties, kā pēc ziemas miega pamazām sāk rosīties skudras. It kā nebūtiskas lietas, bet tās, gluži kā mazam bērnam, arī mums – pieaugušajiem – izraisa atklāsmes prieku. Pēc šīm pastaigām varbūt kādam radīsies vēlme sameklēt informāciju par skudru dzīvi.

4. Mežā var būt noteikta vieta, kurai tiek piešķirts nosaukums. Mūsu ģimenei tā ir “mūsu eglīte”, pie kuras jau no 2007. gada pulcējamies 31. decembrī (skatīt šeit), lai nosvinētu vecā gada aiziešanu. Arī mans ikdienas maršruts (4 km) ir līdz “mūsu eglītei” un atpakaļ.

5. Ja mežā tiek uzķerts tāds mirklis, kad jūties laimīga/-s, tas jāmēģina atcerēties. Ikdienas ritumā būs tādas reizes, kad atmiņā nāksies atsaukt šī mirkļa sajūtas, lai atkal varētu izbaudīt dzīvesprieku.

6. Esmu no meža mājās atnesusi dažādas meža veltes – gan ēdamas, gan neēdamas. Piemēram, čiekuru, priežu vai bērza mizu, smaržīgu sveķi. Tas viss stāv trauciņā. Ir reizes, kad ieskatos tajā vai pasmaržoju, atsaucot atmiņā patīkamās pastaigas pa mežu.

7. Jau labu laiku atpakaļ domāts par to, ka mežā varētu pazīmēt. Diemžēl šo ieceri vēl neesmu realizējusi. Toties savas sajūtas pēc īpašām meža pastaigām gan pierakstu.

8. Mežā var dot vaļu savām emocijām. Esmu mežā gan vienatnē raudājusi, gan skaļi iekliegusies.

9. Regulāri mežā arī sportoju: nūjoju, braucu ar riteni un slēpoju. Lai gan šīs nodarbes man sagādā prieku, to laikā mežu nevar izbaudīt tā, kā to iespējams lēnā garā pastaigājoties.