No 5 zirņiem piešķiru

 

Lieliska valoda un humoriņš. Lasot romānu, prātā nāca ainas no “Bridžitas Džonsas dienasgrāmatas”. Arī no “Tu esi te” sanāktu filma ar tikpat amizantu un humorpilnu tekstu.

Mārnijai ir 38 gadi, un pirms sešiem gadiem viņa ir šķīrusies. Būdama pašnodarbinātā, Mārnija strādā no mājām un izdzīvo vientuļnieces ikdienu, apzināti izvairoties no ārpasaules. Jau kopš bērnības Mārnija ļoti mīl lasīt grāmatas, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka viņa izvēlējusies ar to saistītu profesiju un kļuvusi par teksta korektori (brīnos, kā par korektori var strādāt bez speciālas izglītības). “Viņa prata nolīdzināt bedres, kuru dēļ lasītāja ceļojums varētu izvērsties pārlieku nelīdzens.”

Maiklam ir 42 gadi, un viņš strādā par ģeogrāfijas skolotāju. Pirms deviņiem mēnešiem viņu pameta sieva, ar kuru kopā nodzīvoti 15 gadi. Maikls, izjūtot vientulību, to joprojām smagi pārdzīvo, tāpēc brīvdienās “bija pasācis rītausmā doties uz tālām vietām, lai izstaigātos līdz pārgurumam”. Tādā veidā viņš cerēja, ka “izstaigās visus kreņķus”.

Maikls ir nolēmis doties deviņas dienas ilgā un teju 200 jūdžu (~320 km) garā pārgājienā, šķērsodams Angliju no Īrijas jūras līdz Ziemeļjūrai. Uz dažām dienām viņam piesakās pievienoties neliela kompānija. Maikla kolēģei Klio, kas reizē ir arī Mārnijas draudzene, izdodas pierunāt šajā ceļojumā doties arī Mārniju.

Kāds vīrs Maiklam ceļojuma laikā jautāja: “Dieva dēļ, kāpēc jūs vispār darāt kaut ko tādu?” Uz to Maikls atbildēja: “Tāpēc, ka negribu atgriezties mājās.” Tad vecais vīrs pateica viedus vārdus: “Mums visiem kādreiz ir jāatgriežas mājās.” Pieņemu, ka ar to nav domātas tikai mājas kā materiāla vieta. Mājas var būt arī dzimtene, ģimene vai tikpat labi tu pats. Reizēm mums jāmēro garš ceļš, lai saprastu, kur ir mūsu patiesās mājas.

 

Citāti

“(..) ja popularitāte ir atalgojums par to, ka esi gudra, stilīga, pievilcīga un veiksmīga, tad par ko liecina vientulība?”

“Kad kļūstam vecāki, realitāte gūst virsroku pār vēlmēm, un varbūt tagad es esmu tieši šāda – cilvēks, kurš labāk jūtas vienatnē. Nevis laimīgāks, bet jūtas labāk. Ne intraverts, bet gan ekstraverts, kurš zaudējis ekstraverta ķērienu.”

“(..) brauciens vilcienā spēj pārvērst dzīvi par filmas montāžu, par ainu virkni, kas nerimtīgi mainās.”

“(..) gara pārgājiena laikā cilvēkiem ir vieglāk runāt vaļsirdīgi, jo palīdz skatiens, kas vērsts uz priekšu, un soļu ritms.”

“ (..) parasta kļūda bija jēdzienu “skaudība” un “greizsirdība”’ jaukšana; pirmais vārds nozīmēja gribēt kaut ko, kas pieder citam, bet otrais iekļāva sevī bailes, ka cits var atņemt to, kas pieder tev.”

“Nav sliktu laikapstākļu (..) ir tikai nepiemērots apģērbs.”

 

Salīdzinājumi

“(..) tekstos ir pārlieku daudz semikolu, kuru dēļ lasīšana sāk atgādināt barjerskrējienu (..).”

“(..) komati izkaisīti kā rožu ziedlapiņas (..).”

“(..) viņas asprātības tīmeklī noved tikai pie jautājumiem par to, vai viņai nav atgadījies kas nelāgs. Tāpēc viņa tikai lasīja citu ierakstus un ziņas, juzdamās tā, it kā skatītos uz gaišiem svinību logiem, stāvēdama lejā pie ielas laternas.”

“(..) palīda zem savas īpaši smagās segas, kura pārvērta gultu par milzīgu herbārija presi.”

“Mājās viņa pielaikoja visu sapirkto un aplūkoja sevi spogulī, birkas nokarājās kā rotājumi eglītes zaros (..).”

“ Lasīt grāmatu – tas bija privāti un intīmi, tajā varēja ietīties un paslēpties kā segā.”

“(..) lai gan savainojumi lielākoties bija sadzijuši, viņš joprojām jutās ieplaisājis un trausls kā tasīte ar salīmētu osu.”

“Spogulis apstiprināja viņas bažas: ap acīm pletās melni izsmērētas tušas riņķi ka vācu ekspresionista gleznā.”

“(..) galva dunēja, mēle bija kā saritināts trauku dvielis.”

“(..) pelēkās debesis slīga pār galvu kā veci ģipša griesti, kas noteikti drīz iebruks.”

“Pilsēta iekusa priekšpilsētās.”

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko