Kaut arī scenogrāfija ar minimālām detaļām bija lieliski pārdomāta, pati izrāde likās garlaicīga un sadrumstalota (vienmēr esmu uzskatījusi, ka romānu nav iespējams pārveidot par lugu). Sliecos domāt, ka varbūt tā nebija īstā diena, kurā vēlējos iedziļināties Latvijas vēsturē, kārtējo reizi izbaudot 40-to gadu politiskās peripetijas, kad mūsu pašu tautieši no viena Kurzemes jūrmalas ciema sadalās, nonākot gan vācu, gan krievu, gan nacionālistu pusē. Un galvenais varonis Ingus Zutis, kam iesauka Ņurņiks, patiešām uzvedas kā tizls ņurņiks, liekot skatītājam aizdomāties, vai ar savu rīcību viņš tādā veidā pozicionē latviešus.

Kad uz skatuves vācietis runāja vāciski, bija sajūta, ka esmu atnākusi nevis uz Rīgas, bet uz kādu Berlīnes teātri. Kāpēc šo tekstu, aiz cieņas pret skatītājiem, nevarēja iztulkotu ar projektoru parādīt uz mājas sienas tāpat, kā rādīja citus citātus? Krievu valoda man grūtības nesagādāja, bet vai to sapratīs mūsdienu jaunieši, uz kuriem izrāde tomēr ir orientēta.

Izrādē, manuprāt, ļoti daudz smēķē. Sēdēju partera 14. rindā un sajutu dūmu smaku jau pēc dažām sekundēm, līdzko aktieri uzsāka smēķēt. Vai tiešām līdz šim brīdim nav izdomātas butaforās teātra cigaretes, lai skatītājam nav jājūtas, it kā būtu iemaldījies smēķēšanai paredzētā telpā. Un kā ar likuma ievērošanu? Vai uz teātri aizliegums smēķēt publiskās vietās neattiecas? Pie tam šī izrāde ir paredzēta skolēniem programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Vai tiešām tas ir labākais, ko viņiem demonstrēt? Smēķējiet, jaunieši! Tik uz priekšu! Un vēl tās kaisles ainas, kad meitenes gluži kā izbadējušās pēc seksa, pašas metas virsū puišiem, kājas gaisā plivinādamas. Mazliet par traku. Vai tā ir kāda modes tendence pēdējo gadu izrādēs? “Svina graša” šai ziņā arī neatpalika (tur gan izcēlās arī ar alkohola dzeršanu). Vai tiešām izrādes veidotāji domā, ka mūsdienu jauniešiem vairs neeksistē nekāda kautruma sajūta? Katrā ziņā es kā māte vismazāk vēlētos, lai tādu izrādi redz mans vidusskolnieks.

Un vēl. Sākuma epizodē, kad pēc ebreju nošaušanas ciema sievas rakājās ebreju novilkto drēbju kaudzē, man tas atgādināja Latvijā pēdējo gadu laikā tik populāros second hand veikalus, kuros gūzma sieviešu rakājas pa tikko ievesto jauno lupatu kravu, it kā viņām nebūtu ko vilkt mugurā.