No 5 zirņiem piešķiru

Ja ir izvēle, ar kuru no trijām latviešu valodā izdotajām Tommi Kinnunena grāmatām sākt (“Nožēlu neizteica”; “Četru ceļu krustojums”), šo romānu ieteiktu atstāt kā trešo. Zinādama, uz ko rakstnieks spējīgs, nepadevos, kaut 1. nodaļa (pirmās 96 lappuses) garlaikoja. Taču turpinājums mani “paņēma”, vērtējumu no 2,5 zirņiem paaugstinot līdz 4 zirņiem.

Romāns sadalīts trīs nodaļās, katrā aprakstot vienu dienu 1949., 1950. un 1951. gadā. Katra no šīm nodaļām veltīta vienam ģimenes loceklim, lasītājam ļaujot tuvāk ielūkoties ne tikai stikla fabrikas atmosfērā un konkrētās dienas notikumos, bet arī galvenā personāža atmiņās, pārdomās un pārdzīvojumos. Nozīmīgi, ka katra no šīm trīs dienām līdzi nes būtiskas pārmaiņas.

Uz grāmatas vāka attēlota spāre, kuras spārni saplaisājuši kā trausls stikls, un pie tam viens spārns notrūcis. Tieši tāpat jūtas visi trīs romāna galvenie varoņi – kā ieplīsuši stikla trauki ar nolauztiem “spārniem”.

It kā vienas ģimenes bērni, kas auguši un kopīgi visu dzīvi nodzīvojuši vienā mājā, taču katram izveidojies pavisam savādāks raksturs un dzīves skatījums. Jusi redz vairāk nekā citi, taču viņam ir ārsta atzīta plānprātība un biežas krītamās kaites lēkmes. Helmiju pārņēmušas nepārvaramas skumjas, jo viņa nespēj un varbūt pat nevēlas aizmirst pagātni. Helmija uzskata, ka “nekas neatrisināsies, dzīve nesalāpīsies.” Savukārt Railija ārēji šķiet vieglprātīga, taču aiz šīs ārējās maskas sevī iekšā nes noslēpumu, ko, iespējams, neviens no tuviniekiem nemaz nezin. Viņa uzskata, ka labāk ir būt īpatnei starp pazīstamiem nekā svešiniecei starp svešiniekiem.

“Kamēr vien viņi trīs turas kopā, nekas nevar notikt – nevienam no viņiem” (citāts no romāna 1. lapas).

 

Citāti

“Visa dzīve ir tikai apgrieziens, un cilvēks nemainās, vien nonāk atpakaļ tajā pašā vietā, no kuras, pēc savām domām, reiz jau bija izglābies. Visi centieni izgaist, skaistais iznīkst, un lieli plāni iet bojā.”

“Skumjas ir drūms dzīvnieks, melns suns vai kaķis, kas ierodas negaidīti un sāk sekot.”

“Bērni vienmēr prasa vairāk, nekā vecāki prot dot.”

“Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.”

“Gan vīri, gan sievas, agrāk tik stipri, visi bija karā izdeguši trausli kā stikls.”

“Kad pēc ilgāka laika sastop draugus, ir skaidri redzams, kā tie prombūtnes laikā mainījušies, un vienmēr tie ir vai nu izkritušies, vai pieņēmušies svarā, vai varbūt sagumuši. Cilvēkus, ar kuriem dzīvo vienā mājā, uzlūko bez kādas domāšanas, jo šķiet, ka viņu seja ir tieši tāda pati, kāda bija jau bērnībā. Uz tuviniekiem skatās, bet neredz.”

“Lietas ir jāgrib un izdevība jāizmanto tad, kad ir iespēja. Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu.”

“Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai.”