Izrāde demonstrē vienas ģimenes jubilejas svinības 1998. gadā. Pēc tā, ka galvenokārt tiek runāts krievu valodā (runā arī latviešu un angļu valodā), var secināt, ka darbība norisinās Latgalē.

Pie tēva Edvīna uz 60 gadu jubileju ciemos ieradušies bērni. Meita Jūlija no Londonas atbraukusi kopā ar melnādaino draugu Džemu. Beidzot ieradies arī tēva mīlulis – četrus gadus neredzētais dēls Česlavs, kurš strādā diplomātiskajā dienestā Vīnē. Svinībās piedalās arī Edvīna dēls Juris, viņa sieva Līga un desmitgadīgā mazmeitiņa Jana. Šie trīs ir vienīgie tuvie radinieki, kas regulāri apciemo Edvīnu un viņa sievu Taīsiju, neskatoties uz to, ka Edvīns dēlu augstu nevērtē un pat izsmej viņa biznesu.

Lai arī tiek svinēta jubileja, ģimene vēl joprojām sēro pēc nesenās Česlava dvīņu māsas – ar depresiju slimās mākslinieces Veras nāvi. Izrādes kulminācijā tiek skaļi izpausts ne tik patīkams ģimenes noslēpums (bet varbūt dažiem tas nemaz nebija noslēpums), kas atklāj Veras pašnāvības iemeslu.

Personīgi man šī izrāde šķita tāda virspusēja – līdz galam neatrisināts un uz visiem jautājumiem neatbildēts stāstījums ar nelieliem humoriņa akcentiem. Nepieņemama likās samērā mierīgi uztvertā ziņa par tēva Edvīna rīcību pret savu meitu Veru, kā arī mātes Taīsijas spēja neko neredzēt un nedzirdēt. Vai to vispār var saukt par ģimeni, ja pastāv tāda vienaldzība un neiejūtība?

Cauri visai izrādei vijas nu jau 29 gadus vecās mazmeitas Janas stāstījums par viņas sajūtām svinību dienā pirms 19 gadiem. Tas visu izrādi sagriež tādos kā tortes gabaliņos, jo viens ar otru mijas divi dažādi laiki – mūsdienas un 1998. gada svinības. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc izvēlēts tieši 1998. gads. Tik pat labi tas varēja būt dažus gadus vecs notikums. Vai tiešām mazmeitai Janai bija jānodzīvo 19 gadi, lai beidzot saprastu, kas tajā dienā noticis?

P.S. Solītie subtitri krievu valodā, kad tiek runāts angliski, uz tablo nebija izlasāmi – pārāk gaiši, tāpēc šīs sarunas tā arī palika līdz galam nesaprastas.