Sirreāla pasaka pieaugušajiem par vieglprātīgu dēkaini Pēru Gintu, kas alkst pēc piedzīvojumiem tālās zemēs un, būdams vājas gribas cilvēks, viegli iesaistās jaunās attiecībās ar sievietēm. Ik pa laikam līdzās galvenajam varonim izrādē parādās divi būtiski personāži. Viens no tiem – briedis, kas, manuprāt, asociējas ar Pēra Ginta sapņiem un darbojas kā vīrieša dzinējspēks. Otrs - Nāve, kas attēlota kā komiskais varonis, kura parādīšanās uz skatuves izraisa nevis satraukumu, bet smieklus. Un lai cik tas nešķistu dīvaini, Nāve palīdz atrisināt sarežģītās situācijas, kurās Pērs Gints spējis iekulties.

Baletu noskatījos ar aizrautību gan patīkamās mūzikas, gan spilgto skatuves tēlu dēļ. Domāju, ka manas emocijas paspilgtināja arī tas, ka esmu apmeklējusi Edvarda Grīga muzeju un pabijusi Norvēģijā pie Troļļu sienas, kur abās ceļa pusēs slejas augsti, pelēcīgi kalni, radot iespaidu, ka esi starp tiem iespiests. Tieši tādu pašu Troļļu sienu saskatīju arī skatuves noformējumā, jo abās skatuves pusēs slējās tumši pelēks fons. Baleta spožākā aina arī saistīta ar troļļiem. Skatītājus patīkami šokēja ne tikai troļļu vizuālais izskats, bet arī orķestra un kora kopīgais skanējums.

Noslēgumā uzdevu sev jautājumu: “Kāds bija izrādes vēstījums?” Un tad es iedomājos, ka patiesībā Pērs Gints ir mūsu pašu Sprīdītis, kas nonāk pie atziņas, ka laime ir tur, kur mājas un, kur tevi mīl un gaida. Tikai viens to saprata esot vēl jauns, bet otrs - sirmā vecumā.