Laika tecējums

No rīta pirms pulksten 7-iem aizvedu bērnus uz staciju. Pēc tam sakopu dzīvokli. Ap pulksten 9-iem uznāca miegs, tāpēc nolēmu uz dažām minūtēm atgulties… Pamodināja dēla zvans. Viņš lepni paziņoja, ka sēž vilcienā, lai brauktu mājup no skolas. Tikai tad sapratu, ka dažu minūšu vietā esmu nogulējusi vairākas stundas.

Cilvēks kā flīģelis

Vakarā Jaunajā Rīgas teātrī noskatījos izrādi “Peldošie – ceļojošie” (skat. recenziju šeit). Saturs, manā skatījumā, nekāds, bet aktieru izpildījums fantastisks. Tomēr visvairāk mani pārsteidza scenogrāfija, jo pa skatuvi līdz ar personāžiem gluži kā piedēklis vai blakusvāģis, tika stumdīti lieli, melni flīģeļi. Kā metafora tie raksturoja cilvēka būtību. Flīģeļa izliektā forma – aristokrātiskā elegance; taustiņu radītās skaņas – cilvēku emocijas; klavieru āmuriņu sitieni – sirdspuksti; slēpšanās iekšā flīģelī - ieiešana sevī; flīģeļa izjaukšana – nespēja kontrolēt savas emocijas (iziešana ārpus rāmjiem). Bet visspilgtāk man atmiņā paliks personāžu deja kopā ar flīģeļiem. Tas izskatījās tik sirreāli. Un viegli.

Mājās vairākkārtīgi klausījos internetā atrasto izrādes galveno melodiju. Klavierspēle un balss izpildījums līdzinās gaisīgam plīvuram. Radās vilinoša vēlme šo melodiju pašai pamēģināt izspēlēt uz klavierēm.