Izrāde pārsteidza nevis ar saturu, bet ar scenogrāfisko sniegumu, kur vecais un noplukušais līdzdarbojās ar eleganto un dārgo. Uz skatuves, kuras sānsienas izskatās pabriesmīgā stāvoklī, jo skatītājiem paveras nolupusi sienas krāsa, caurules, vadi un stalažas, tiek pārvietoti vairāki melni flīģeļi. Katrs personāžs gluži kā gliemezis visu izrādes laiku “staipa” līdzi savu mājokli – flīģeli, kas pārtop par gultu, telefonu, buru laivu, istabu, ledus gabalu u.c. Bet pats galvenais flīģeļa uzdevums ir cilvēka būtības raksturojums. Flīģeļa izliektā forma – aristokrātiskā elegance; taustiņu radītās skaņas – cilvēku emocijas; klavieru āmuriņu sitieni – sirdspuksti; slēpšanās iekšā flīģelī - ieiešana sevī; flīģeļa izjaukšana – nespēja kontrolēt savas emocijas (iziešana ārpus rāmjiem). Flīģeļu pārvietošana pa skatuvi izskatījās tik gaisīga un bez liekas piepūles, it kā tie būtu butaforijas priekšmeti, kas izgatavoti no viegla materiāla. Manuprāt, visspilgtākā izrādes aina, kurā personāži dejo kopā ar flīģeļiem. Tas izskatījās tik sirreāli. Mani visu dejas laiku nepameta iekšējs saspringums un bailes, vai tik flīģeļi, griežoties dejas aplī un slīdot pa grīdu ar ritentiņu palīdzību, nesabuksēsies savā starpā.

Sižets visai banāls. Bagāta, precēta sieviete, lai padarītu savu laulības dzīvi interesantāku, čakarē divu viņā iemīlējušos vīriešu smadzenes. Šo haotisko, neprognozējamo un nelīdzsvaroto būtni atveido Sandra Kļaviņa. Viņas balss intonācija un ātrais runas stils atsauca atmiņā aktrises ierunāto seriālu “Sekss un lielpilsēta”. Visu laiku nepameta sajūta, ka šī izrāde ir neatņemama seriāla sastāvdaļa.

Lai arī izrāde pēc satura viduvēja, aktieri to izspēlēja lieliski. Tikpat lieliska ir izrādi caurvijošā mūzika ar klavieru pavadījumu. Pēc izrādes atradu to internetā un vairākkārtīgi klausījos. Radās vilinoša vēlme šo melodiju iemācīties spēlēt uz klavierēm.