Mūsu vecāki

Nedaudz pāri 7-iem no rīta piezvanīja mamma un teica, ka tēvam esot slikti, un viņa saukšot ātro palīdzību. Tā kā vecāki dzīvo citā mājsaimniecībā, kaut arī blakus mājā, pie viņiem jau vairākus mēnešus neejam. Kamēr mediķi uzgāja augšā pie slimā, kopā ar meitu un dēlu dežūrējām pie vecāku kāpņutelpas. Iedomājos, - ja nu tēvu ved uz slimnīcu, tad vismaz kādu vārdu varētu pateikt, stāvot pie ātrās palīdzības mašīnas. Un ja nu tā ir pēdējā reize, jo ciemiņus slimnīcā neielaiž…

Paldies Dievam, nebija visļaunākais variants. Tēvs palika ārstēties mājās.

Esmu bērniem jau agrāk teikusi, ka vecvecāki ir veci (tēvam rit 80-tais gads), tāpēc biežāk viņi jāapciemo un jāuztur pēc iespējas vairāk sarunas. Ļoti žēl, ka tagadējais kovidlaiks liedz iespēju tikties klātienē. Mēs nevaram zināt, kura diena būs pēdējā. Tad nožēlosim, ka esam tuvajiem veltījuši pārāk maz laika.

Palīdzība putniem

Jau sākot no rudens, uz palodzes tika nostiprināta barotava, kurā katru dienu ieberu saulespuķu sēklas. Ja esmu pieradinājusi putnus, man jābūt atbildīgai par tiem (gluži kā mazajā princī). Ik pa laikam nākas tirgū iegādāties 5 kg smago saulespuķu sēklu maisu, jo ēšanas tempi ir ļoti ātri. Vienīgais sliktums, - zem loga uz zemes sakritis ārkārtīgi daudz saulespuķu sēklu miziņu. Tas varbūt nepatīk sētniecei. Pavasarī saslaucīšu.

Mūsu barotavu iemīļojuši zvirbuļi, zīlītes un baloži. Šodien vīrs pamanīja, ka ar sēklām mielojās četri strazdi. Vai tad tie nelido uz siltajām zemēm?