Ar vilcienu

Šī nedēļa veltīta (precīzāk – norakstīta) centralizētā eksāmena vērtēšanai. Lai nenāktos stāvēt “korķos” (dēļ Rail Baltica būvniecības) un paralēli vēl uztraukties, kur pēc iespējas izdevīgāk uz visu dienu atstāt mašīnu, kamēr pati atrodos Vecrīgā, izvēlējos braukt ar vilcienu. Piecas dienas pēc kārtas uz Rīgu ar vilcienu – tas nav pieredzēts pēdējo 25-u gadu laikā, jo nekad iepriekš neesmu atteikusies no auto priekšrocībām uz privātumu un neatkarību.

Izkāpjot no vilciena un pie tam ar milzu mugursomu, sajutos kā studente. 30 gadi atkrita atpakaļ kā nebijuši. Mani pārņēma tāds vieglums. Biju pat gatava atpakaļceļā skriet uz vilcienu, lai paspētu uz laika ziņā ātrāko. Atturēja vien tas, ka ārēji neesmu vairs tik jauna kā iekšēji tajā brīdī jutos. Nostrādāja “vecuma” bremzes – kā tas no malas izskatīsies.

Braucot vilcienā ir viens liels pluss – 40 minūtes varu nodoties grāmatas lasīšanai. Toties tracina tas, ka cilvēki neiebilst, ja viņiem līdzās uz perona kāds maitā gaisu smēķējot. Aizrādīju, bet pārējie klusēja.

Viņai

Vienmēr vainīgs kāds cits ne tu. Un atvainoties neesi iemācīta.