Desmit savā starpā nesaistītas ainas, kas skatītāju ierauj sarežģītajā vecāku un bērnu attiecību virpulī. Pirms katras ainas uz stiklotās sienas, gluži kā filmas titri, ar projektoru izgaismojas personāži un to vecums, bet ainu starplaikā tiek izspēlētas nelielas mēmās etīdes.

Kamēr māte gaidībās, viņa domās apcer, kāda būs bērna dzīve. Laimīga, bezrūpīga, materiāli nodrošināta… Diemžēl realitāte izdara korekcijas, bērna iecerēto laimi bieži vien aptumšojot ar vecāku bezatbildību, dusmām, vardarbību, cietsirdību, vienaldzību, atsvešinātību un bailēm.

Mēs katrs esam izgājuši cauri bērnības posmam, tāpēc zinām, ko vēlamies no mūsu bērnības pieredzes iedot vai arī neiedot savam bērnam. Taču šī pieredzes bagāža nedod 100% drošu atbildi, vai mēs bērnu audzinām pareizi. Vienalga, cik priekšzīmīgs var būt vecāks, bērns tik un tā ar kaut ko savā dzīvē būs neapmierināts. Tas laikam arī ir tas gadu tūkstošiem daudzinātais paaudžu konflikts.

Lai paspilgtinātu un akcentētu izrādes ainās izspēlēto problēmu, aktieri vienu frāzi atkārto vairākas reizes. Tas man kā skatītājam tomēr lika garlaikoties. Vēl man nedaudz traucēja personāžu vecuma neatbilstība, piemēram, māti tēloja gados jaunāka aktrise par savu meitu.

Visvairāk man izrādē patika repa stilā veidotā dzemdību aina un izrādes nobeigums ar bērnišķīgu pārsteigumu uz stiklotās sienas.

Un tomēr visvairāk izskanējušais vārds izrādē, manuprāt, bija bailes.